Prof. Laimas Geikinas projekts “Teoloģijas un prakses mijattiecības ilgtspējīgā starpkultūru un starpreliģiju dialogā”

Projekta līguma numurs: 1.1.1.2/VIAA/1/16/076

 

Projekta mērķis ir radīt jaunas zināšanas tādu Teoloģijas un reliģijpētniecības jomu kā Praktiskā teoloģija. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka minētā disciplīna ir instruments mācītāju, priesteru un garīdznieku sagatavošanai konkrēto kristīgo baznīcu vajadzībām. Lai gan arī šodien Praktiskā teoloģija tiek izmantota šim mērķim, tomēr, kopš pagājušā gadsimta 50-60ajiem gadiem ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas šajā disciplīnā.

Praktiskā teoloģija kā baznīcas prakses izpētes instruments. Citiem vārdiem runājot, baznīca īsteno noteiktu teoloģiju savā praksē un praktiskās teoloģijas pētnieki atklāj šo prakšu saistību ar oficiālo teoloģiju. Pēta šādas prakses sociālo devumu sabiedrībā kopumā. Piemēram, pēdējā laika notikumi Latvijas Ev. – Lut. Baznīcas (LELB) un Latvijas Ev. – Lut. Baznīcas ārpus Latvijas (LELBāL) attiecībās ir aktuāla pētniecības tēma Praktiskās teoloģijas izpētes jomā “Politiskā teoloģija”. Pētot dokumentus, publiskos diskursus un konkrēto institūciju praksi risinot problēmjautājumus, iespējams secināt par teoloģiskām (ne)atbilstībām baznīcas un sekulāras sabiedrības attiecībās. Paralēli teoloģiskajiem tekstiem par izpētes subjektu ir kļuvis ticīgā “dzīvais dokuments” – viņa komunicētie naratīvi un īstenotā rīcība. Šādai pētniecībai paralēli tradicionālajām izpētes metodēm, noderīgas ir sociālo zinātņu pētniecības metodoloģijas. To izmantošana, savukārt nodrošina starpdisciplināru pieeju.

Konkrētā projekta ietvaros līdz šim tiek strādāts pie monogrāfijas ar darba nosaukumu „Mainīgā Praktiskās teoloģijas disciplīna mainīgajā pasaulē: no mācītāju sagatavošanas līdz pastorālās prakses pētniecībai”. Šobrīd ir publicēts raksts “Praktiskā teoloģija LU Teoloģijas fakultātes studiju programmās laikā no 1920. līdz 1940. gadam” žurnāla “Ceļš” 68. numurā, kas atklāj disciplīnas vēsturisko attīstību. Tiek strādāts pie vairākām starptautiskām publikācijām, kas ietver informāciju par reliģiski kompetentas sabiedrības ilgtspēju un šādas kompetences nodrošinājuma modeli jaunajā izglītības saturā. Publikāciju saturs izrādījās ļoti pieprasīts Eiropas valstīs, kuras meklē jaunus risinājumus tradicionālajām reliģiskās izglītības pieejām. Projekta ietvaros īstenota vizīte pie sadarbības partnera Krievijas Ev. – Lut. Baznīcas teoloģiskā semināra. Vizītes ietvaros bija iespēja diskutēt ar minētās baznīcas topošajiem mācītājiem un evaņģēlistiem par varas attiecībām starp vairākuma Krievijas Pareizticīgo baznīcu un mazākuma baznīcām, tai skaitā Krievijas Ev. – lut. Baznīcu. Pētot dažādus avotus Sanktpēterburgas Reliģiju vēsturē muzejā nācās secināt, ka iespējams vilkt paralēles reliģiskās brīvības kā cilvēktiesību normas (ne)nodrošinājumā Krievijā un Latvijā. Abos gadījumos likumā iestrādāta paternāliska attieksme pret indivīdu un mazākuma baznīcu tiesību ierobežojumi. Par šādu ierobežojumu esamību Latvijas reliģisko organizāciju likumā iespējams pārliecināties, iepazīstoties ar LR satversmes tiesas nesen pieņemto lēmumu.[1]

Spraigas debates semināra dalībnieku vidū izraisīja “Stambulas konvencijas” apspriešana un pārdomas par dažādu teoloģisko argumentu izmantošanu diskutējot par vai pret konvencijas ratificēšanu.

Projekts ne tikai sniedz iespēju nodarboties ar pētniecību, bet arī dibināt jaunus kontaktus ar līdz šim nesasniegtām augstskolām (Maltas Universitāte) vai tīklojumiem (ATINER).

P.S. Bija vērts iegūt doktora grādu, lai tagad iesaistītos pēcdoktorantūras atbalsta programmā.

---------------------------------------------------------------------

[1] Normas, kas jaunizveidotām draudzēm liedz izveidot reliģisko savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilga pārreģistrācijas perioda beigām vai ja attiecīgajā konfesijā viena baznīca jau ir reģistrēta, neatbilst Satversmes 99. un 102. pantam. 26.04.2018. [skatīts 07.05.2018.] – pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/normas-kas-jaunizveidotam-draudzem-liedz-izveidot-religisko-savienibu-baznicu-pirms-desmit-gadus-ilga-parregistracijas-perioda-beigam-vai-ja-attiecigaja-konfesija-viena-baznica-jau-ir-registreta-n/

Projekta līguma numurs: 1.1.1.2/VIAA/1/16/076

Projekta mērķis ir radīt jaunas zināšanas tādās teoloģijas un reliģijpētniecības jomās kā Praktiskā teoloģija. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka minētā disciplīna ir instruments mācītāju, priesteru un garīdznieku sagatavošanai konkrēto kristīgo baznīcu vajadzībām. Lai gan arī šodien Praktiskā teoloģija tiek izmantota šim mērķim, tomēr kopš 20.gs. 1950. - 1960. gadiem ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas šajā disciplīnā.

Šajā atskaites periodā ir izstrādāta un iesniegta publikācija žurnālam “Ceļš”, kas tapusi pētot dokumentus, publiskos diskursus un konkrēto institūciju praksi, risinot apziņas brīvības jeb ticības brīvības tiesības valsts un baznīcas attiecību kontekstā. Minētā publikācija tapusi pateicoties mobilitātes vizītei Sanktpēterburgā, Krievijā iepriekšējā atskaites periodā. Publikācijā ietvertie pētījuma rezultāti prezentēti starptautiskā konferencē “Bībele, baznīcas un garīgums (ne?-) sekulārā pasaulē”/ “Bible, churches and Spirituality in a (non?-) secular world” Stelenbušas Universitātes Teoloģijas fakultātē, Dienvidāfrikā. Katra no publikācijām, kas top projekta īstenošanas laikā, kļūs par pamatu kādai no monogrāfijas apakšnodaļām.

Konkrētā projekta ietvaros tiek turpināts darbs pie monogrāfijas ar darba nosaukumu „Mainīgā Praktiskās teoloģijas disciplīna mainīgajā pasaulē: no mācītāju sagatavošanas līdz pastorālās prakses pētniecībai”. Šobrīd ir publicēts jau otrais raksts Waxman izdevuma Researh on Religious and Spiritual Education 12. sējumā New international studies on religions and dialogue in education: “Religious competence and the new national curriculum of Latvia. Current developments.” Minētā publikācija atklāj indivīdu reliģiskās kompetences attīstības iespējas valsts izglītības sektorā, kas ir priekšnosacījums starpreliģiju dialoga iespējamībai sabiedrībā.

18. jūnijā bija iespēja dalīties pieredzē un pētījuma rezultātos Teoloģijas un reliģijpētniecības doktorantu seminārā LU. 

Piedalījos un sagatavoju prezentāciju starptautiskam semināram “3rd Annual International Symposium on Religion & Theology 28-31 May 2018, Athens, Greece”. Prezentācijas nosaukums: Interreligious dialogue and Sustainable development in the context of contemporary education. Prezentācijas ietvaros izstrādāti starpreliģiju dialoga un ilgtspējas koncepti, kas kļūs par pamatu izglītības darbības pētījumam projekta ietvaros. Viens no dalības pēcdoktorantūras atbalsta programmā papildus ieguvumiem ir iespēja iepazīt citas kultūras un iekļauties tīklojumos ārpus sava līdzšinējā profesionālo kontaktu loka. Tā arī šoreiz – iepazīti kolēģi no Dienvidāfrikas, Anglijas, Indijas u.c valstīm

Laikā no 28. jūlija līdz 3. augustam piedalījos starptautiskā konferencē ar prezentāciju simpozijā "ISREV simpozija par atbilžu meklējumiem uz būtiskajiem reliģiskās izglītības jautājumiem."ISREV Symposium on how to approach questions about key issues in religious education" un diskutēju strapreliģiju dialoga ilgtspējības nosacījumus starptautiska foruma ietvaros.

Lielākais notikums un piedzīvojums šajā atskaites periodā bija viesošanās pie sadarbības partneriem Dienvidāfrikas Universitātē (UNISA) un intensīvs darbs gan studējot garīguma, tai skaitā, kristīgā garīguma jautājumus universitātes bibliotēkā, gan piedaloties 3 starptautiskās konferencēs Pretorijā un Stelenbušā, kā arī sniedzot ieskatu Latvijas reliģiskās izglītības aktualitātēs Sv. Augustīna koledžā, Johanesburgā.

6.-7. septembrī “Vai jūs zināt, kas es esmu? Būt cilvēkam tehnoloģiju laikmetā.”/”Do You know who I am?: Being Human in a Technological Age.” (Pretorija) 

No 20. līdz 22. septembrim “Garīgums, teoloģija, izglītība”/”Spirituality, Theology, Education.” (Pretorija) un no 26. līdz 27. septembrim “Bībele, baznīcas un garīgums (ne?-) sekulārā pasaulē”/ “Bible, churches and Spirituality in a (non?-)secular world.” (Stelenbuša).

12. septembrī piedalījos pēcdoktorantu seminārā, kuru vadīja profesors Niko Bota (Nico Botha) "Reimagining research methodology in Missiology” (UNISA, Pretorija). Lielākoties diskusijā argumenti tika balstīti atbrīvošanās teoloģijā un centrālā tēma bija dekolonizācija baznīcas prakses dažādos aspektos – nabadzības mazināšanā un diakonijā, baznīcas rituālu un liturģijas tradīcijas un draudžu gatavība inovācijām. Kā arī sekulārās sabiedrības daļas un baznīcas iespējamā sadarbība sabiedrības integrācijas jautājumos.

19. septembrī notika publiska lekcija Sv. Augustīna koledžā (Johanesburga) “Reliģiskā izglītība Latvijā: cerības un izaicinājumi.”/ “Religious Education in Latvia: Hopes and Challenges.” www.staugustine.ac.za/news-events/public-lecture-prof-laima-geikina-19-september-19h00

Šādi starptautiski forumi ir ļoti pateicīgi, lai dibinātu jaunus kontaktus ar kolēģiem visā pasaulē, kā arī stiprinātu jau esošos. Dienvidāfrika bija ražīga šai ziņā. Nodibināti kontakti ar Prāgas Kārļa Lielā Universitātes (Čehija) Jūdaikas studiju ekspertu Dr. Dāvidu Biernotu (David Biernot), Otavas Sv. Pāvila Universitātes (Kanāda) Teoloģijas fakultātes profesoru Fabrisu Blī (Fabrice Blée), Adelaidas Tabora koledžas (Austrālija) pēcdoktorantūras studiju vadītāju Dr. Stjuartu Devenišu (Stuart Devenish). Notikusi vienošanās par turpmāku sadarbību, 2019. gadā organizējot garīguma jautājumiem veltītas konferences Rīgā un Romā (sadarbībā ar SSCS - Society for the Study of Christian Spirituality) 2019. gadā. Minētajos projektos turpinās sadarbība ar UNISA un profesoru Kristo Lombārdu.

Ļoti nozīmīgs bija Henki (Hankey) kongrigacionāļu baznīcas apmeklējums ar iespēju piedalīties dievkalpojumā un sveicināt draudzi Latvijas kristiešu vārdā.

Paralēli darbam, šādas vizītes pie sadarbības partneriem ļauj iepazīt valstis un kultūras, kas ir atšķirīgas no mūsu kultūras, un vienlaikus tik līdzīgas: Dienvidāfrikā Aparteīda režīms tika gāzts 1994. gadā, tikai pāris gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas laika, sabiedrība ir sašķelta joprojām dažādas ādas krāsas grupās – baltajos, melnajos un krāsainajos. Līdzīgi kā Latvijā, kur esam etniski sašķelti. Liela cerība sabiedrības vienotībai ir jaunā paaudze gan vienā, gan otrā gadījumā, kas spēj pārvarēt vēsturiskus pāri darījumus un vienoties kopīgu mērķu sasniegšanai. Gan Dienvidāfrikas, gan Latvijas kori ir vieni no izcilākajiem pasaulē. To atklāju jau Pasaules koru olimpiādes laikā Rīgā. Un, nenoliedzami, Dienvidāfrikas daba ir viens no iemesliem, kāpēc vēlētos vēl kādreiz apciemot šo zemi.        

Dienā, kad devos mājup, bija sācies džakarandu ziedēšanas laiks. Vēl viens iemesls atgriezties Dienvidāfrikā!

                   

Projekta līguma numurs: 1.1.1.2/VIAA/1/16/076

 

Šis ir bijis salīdzinoši mierīgs, bet ne mazāk rezultatīvs projekta īstenošanas laiks. Mierīgs, jo trīs mēnešu laikā nav notikusi neviena mobilitāte. Esmu bijusi visu šo laiku Latvijā, kas man ir devis iespēju sekot līdzi notikumiem baznīcu dzīvē Latvijā reālajā laikā nevis virtuāli.

Šajā periodā ir nākusi klajā mana publikācija žurnāla “Ceļš” 69. numurā. Šis pētījums tapis mobilitātes ietvaros pie sadarbības partneriem Sanktpēterburgā. Publikācijā “Apziņas brīvība un reliģisko organizāciju likums: Latvijas un Krievijas gadījumi” izklāstu atziņas, kuras radušās, strādājot Sanktpēterburgas Reliģijas vēstures muzeja bibliotēkā. Abu valstu likumi, kas regulē reliģiskās brīvības un reliģisko organizāciju darbības ir vienādas sava diskriminējošā trīs pakāpju rakstura dēļ. Abās valstīs ir kādas “īpašās”, “tradicionālās” jeb “titulētās” reliģiskās organizācijas/konfesijas/tradīcijas. Tam seko mazāk “bīstamās/vēlamās”, bet pieciešamās, un tad ir sektas un jaunās reliģiskās kustības, kuras pēc noklusējuma nav vēlamas. Pēdējo dekāžu laikā ir mainījusies gan reliģijpētniecības terminoloģija, gan sociālais konteksts. Tāpēc saglabāt šādu ar likumu noteiktu dalījumu nav vēlams. To pierādīja arī LR Satversmes tiesas lēmums attiecībā par neatkarīgas pareizticīgo draudzes reģistrāciju, kā arī par Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas reģistrāciju un tiesību uz pirmskara laika LR baznīcas mantojumu atzīšanu. Plašāk iespējams lasīt: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Cels/Cels_69/03-Geikina.pdf

Paralēli, pateicoties ilgstošai sadarbībai ar Dienvidāfrikas Universitātes profesoru Kristo Lombardu, padziļinātu pētīju garīguma sekmēšanas un pilnveides iespējas studiju procesā. Esmu nonākusi pie atziņām, ka piedāvājot transformētu studiju/sakrālo vidi un paredzot īpašu laiku pārdomām/apzinātībai akadēmisko studiju ietvarā, iespējams rosināt jauniešu/studējošo individuālās garīgās pieredzes dekonstrukciju – refleksiju – rekonstrukciju. Šādā veidā jaunieši tiek iedrošināti iedziļināties teoloģiskos un reliģiskos jautājumos, jaunu nozīmju meklējumos savu dzīves mērķu kontekstā. Esmu izstrādājusi izglītības darbības pētījuma teorētisko un metodoloģisko aprakstu, kuru plānoju īstenot aprīlī, atgriežoties no pētniecības mobilitātes pie sadarbības partneriem Vanderbilta Universitātes Teoloģijas skolā (ASV). Esmu priecīga, ka četrus gadus lolotais sapnis – tikties ar jomas speciālistiem šajā augstskolā un mācīties no viņu pieredzes, beidzot tiks īstenots.

Pamazām top manas plānotās monogrāfijas melnraksts ar darba nosaukumu “Redzi, Cilvēks! Ecce homo.”. Esmu ieskicējusi struktūru, metodoloģiju un saturiskos virzienus.

Monogrāfija ietver trīs satura blokus: 1) Ecclesia – raksturo kristīgo kopienu, baznīcu un draudzi, tās mūsdienu specifiskajā kontekstā. Nodaļa ietver gan tradicionālās, ar šo darbības jomu saistītās praktiskās teoloģijas apakšdisciplīnas (piemēram, Liturģika), gan specifisko pētījumu virzienus (piemēram, Politiskā teoloģija); 2) Metanoia – raksturo kristīgās kopienas rīcībā esošos darbības instrumentus (piemēram, garīguma veicināšana), ar to izpēti saistītās tradicionālās praktiskās teoloģijas apakšdisciplīnas (piemēram, Homilētika); 3) Agape – raksturo kristīgās kopienas darbības augļus, kas sasniegti, pielietojot otrajā nodaļā aprakstītos garīgās un kristīgās dzīves transformācijas instrumentus. Viena no tradicionālajām praktiskās teoloģijas apakšdisciplīnām, kas atklāj baznīcas darbības iespaidu plašākajā sabiedrībā ir Diakonija. Savukārt tādi pētījuma virzieni kā Ekoteoloģija atklāj transformētās attiecības starp Dievu, pasauli un cilvēkiem, kas balstās visu pušu savstarpējīgumā jeb  dialogā. Šajā nodaļā meklēta atbilde uz jautājumu: kā nodrošināt šo harmonisko attiecību un rezultātu ilgtspēju.

Papildus satura tematiskajam izklāstam, tas ietver daudzkonfesionālu perspektīvu. Latvijā šobrīd eksistē trīs sabiedriskā nozīmē un apjomā līdzvērtīgas kristīgās konfesijas – evaņģēliskie luterāņi, Romas katoļi un pareizticīgie. Ikvienā no tēmām ir mēģināts aplūkot saturu no šīm trim dažādajām teoloģiskajām perspektīvām.

Foto avots: The New York Times, By RAPHAEL MINDERAUG. 23, 2012, https://www.nytimes.com/2012/08/24/world/europe/botched-restoration-of-ecce-homo-fresco-shocks-spain.html

Šis būs laiks, ko noteikti atcerēšos vēl ilgi! Galvenokārt profesionālo ieguvumu dēļ.

Šogad LU 77. gadskārtējās starptautiskās konferences Teoloģijas un reliģijpētniecības sekcijai tika dots rosinošs nosaukums: “Reliģija: reālais un iedomātais”. Sen jau biju vēlējusies dalīties savos garīguma pētījuma rezultātos, un šī bija lieliska iespēja! Tieši tāpēc piedalījos konferencē ar priekšlasījumu “Garīgums studiju programmās. Iedomāts vai reāls?”. Īpaši cerēju uz diskusiju ar kolēģiem, kuri ir bijuši skeptiski par pašu pētījuma priekšmetu, bet šoreiz diskusija izpalika. Šo priekšlasījumu iespējams apskatīt arī tiešsaistē: https://www.youtube.com/watch?v=aUL9m8UsMHI (sākot no 39 min.).

Tomēr lielāko šī perioda daļu es pavadīju studiju un pētniecības vizītē Vanderbilta Universitātē, Teoloģijas fakultātē (Divinity School), ASV. Par šo iespēju esmu ārkārtīgi pateicīga profesorei Bonijai Millerei-Maklemorai (Bonnie Miller-MacLemor) un fakultātes dekānei Emili M. Tovnai (Emielie M. Townes), kuras četru gadu garumā atbalstīja vairākus pētniecības projekta pieteikumus, kuru ietvaros biju nodomājusi stažēties šajā institūcijā. Viņu atsaucība un laipnība palīdzēja uzturēt cerību dzīvu, kas rezultējās kā studiju un pētniecības vizīte šī projekta ietvaros. Pārsteidzoši bija tas, cik ātri un atbalstoši reaģēja ikviens darbinieks, līdz ko es izteicu kādas savas vēlmes. Piemēram, darba vietas iekārtošana bibliotēkā. Nācās lauzt stereotipu, ka tik ievērojamas augstskolas mācībspēkiem un darbiniekiem būs maza interese par nelielas Eiropas valsts pētnieci. Gluži pretēji. Tas, ko ļoti vēlētos, bija attīstīt šo sadarbību līdz ar ERASMUS+ sniegtajām iespējām, lai saite starp Nešvilu un Rīgu kļūtu vēl ciešāka, un iemīto akadēmisko taku būtu iespējams izmantot arī citiem pētniekiem.

Mana pētījuma kontekstā, vizīte bija ļoti produktīva vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ļoti bagātīgu bibliotēkas resursu dēļ. Sarunās ar studentiem, aicināju viņus novērtēt to, kas viņiem pieejams. Kvalitatīvi un daudz bibliotēkas resursi, kas pieejami no 7.30 līdz pat 24.00. Otrkārt, pasaulē zināmu pētnieku dēļ, vismaz Praktiskās teoloģijas laukā. Man bija iespēja konsultēties ar jau pieminēto profesori Boniju Milleri-Maklemoru, kura ir Praktiskās teoloģijas Blekvela rakstu krājuma sastādītāja un starptautisko Praktiskās teoloģijas pētnieku tīklojumu vadošā dalībniece, ar profesoru Jako Hamannu, kura saknes meklējamas Dienvidāfrikā (lieliski sasaucās iepriekšejās pētniecības vizītes pieredze ar šo), bet akadēmiskā dzīve noris ASV. Viņš strādā ar jauniešu ticības un reliģiozitātes izpētes tēmām. Galvenokārt meklējot atbildes uz jautājumu, kam jaunieši tic mūsdienās? Kā radīt apstākļus, kuros jauniešiem ir vēlme izzināt lielos jēgas un eksistences jautājumus? Izdevās satikt arī labi zināmo vumanistu (womanist) teoloģijas pārstāvi, profesori Filisu Šepardi (Phillis Sheppard), kuras vēl viena ekspertīzes joma ir intersekcionalitātes pētījumi. Visas šīs konsultācijas palīdzēja koncentrēties uz noderīgo avotu izvēli un apguvi. Līdz ar to mājās atgriezos jau ar pilnveidotu un, šķiet, pabeigtu monogrāfijas “Ecce Homo” koncepciju, satura rādītāju, un metodoloģijas aprakstu ievadā. Paldies kolēģiem par atbalstu un pozitīvo novērtējumu!

Interesanta pieredze tika gūta piedaloties profesores Bonijas Milleres-Makemoras studiju kursos: “Psiholoģija, sieviete un reliģija” un “Ticība, filma un pastorālā aprūpe”. Nācās secināt, ka mana pedagoģiskā pieeja ir ļoti līdzīga piedzīvotajai un tas sniedza zināmu gandarījumu. Ļoti noderīgi lasāmie un skatāmie mācību materiāli. Esmu guvusi idejas sava akadēmiskā darba pilnveidošanai, kas ir, manuprāt, ļoti nozīmīgs projekta rezultāts. Studentiem bija liela interese par Latviju, mūsu kontekstu un pieredzi, ko līdzdalīju. Piemēram, par “Stambulas konvencijas” ratifikācijas gaitu un diskusiju saturu.

Neplānoti gadījās izdevība piedalīties LELBĀL dievkalpojumā, kas tika veltīts mācītājas Sarmas Eglītes ievešanai prāvestes amatā Klīvlendā. Bija noderīgi sastapties ar trimdas latviešu kopienu, pārrunāt aktualitātes Latvijas luterāņu baznīcās, kā arī notikumus ASV un Latvijā. Īpašs paldies Sarmai Eglītei par uzaicinājumu, un Rutai un Edvīnam Auzenbergiem par viesmīlību! Kopā pavadītais laiks un pieredze ir nenovērtējami!

Vēl viens neplānots notikums bija atkaltikšanās ar bijušo kolēģi, LU TF Praktiskās teoloģijas profesori, Antu Filipsoni Vašingtonā. Paldies Antai Filipsonei par viesmīlību un veltīto laiku konsultācijām par nu jau publicēto materiālu un vēl topošo monogrāfiju. Ļoti noderīgi! Protams, pie reizes bija jāredz arī Vašingtona. Kurš gan nekristu kārdinājumā?

Nenoliedzami, nozīmīga bija arī jaunu cilvēku un Nešvilas mūzikas kultūras iepazīšana! Biju noīrējusi dzīvesvietu, pašai nezinot, hipsterīgā Nešvilas piepilsētā, netālu no universitātes. Atmosfēra šajā vietā bija lieliska – jauni, atvērti, smaidoši un radoši cilvēki ir ļoti iedvesmojoši! Un turpat ap stūri bārs/klubs/tikšanās vieta, kur katru vakaru jauni cilvēki iemēģināja skatuves dēļus ar savām oriģinālajām kantrī mūzikas pērlēm. Neizpalika slavenās ASV dienvidu fritētās vistiņas, mac’n’cheese, un vietējo darināts alus daudz un dažādās variācijās. Nebija slikti! Pat vairāk! Tradicionālajā dienvidnieku viesmīlības manierē teiktu: man garšo jūsu alus un ļoti patīk jūsu pilsēta!

Atlikušajā laikā  bija iespēja dalīties savos darba rezultātos, pieredzē un pozitīvajās emocijās ar divām “ēnām”, ar skolēniem Rīgas 41. vidusskolā un J.G. Herdera Rīgas Grīzņkalna vidusskolā projekta “Atapakaļ uz skolu 2019” ietvaros, ar Teoloģijas fakultātes doktorantiem atklātās lekcijas laikā profesora vēlēšanu kontekstā, ar maniem sekotājiem Facebook un Draugiem.lv.

Galvenais, ko iemācījos: ja tev ir ko pozitīvu teikt otram cilvēkam, saki tūlīt! To piedzīvoju Nešvilas ielās, kad cilvēki viens otram regulāri izteica pozitīvus vērtējumus. Tas darīja jau tā pozitīvo laiku vēl gaišāku. It īpaši šī mācība noderētu kristiešiem šeit pat Latvijā. Mēs nesam savās sejās un domās Dieva mīlestības atspulgu. Kādu “Dievu mūsos” redz mūsu sastaptie līdzcilvēki?

 

Darbs turpinās un atvaļinājuma laiks tuvojas!

Lielāko perioda daļu es pavadīju studiju un pētniecības vizītē Tībingenes Universitātes, Ev.-Luteriskās Teoloģijas fakultātē, Vācijā. Par šo iespēju esmu pateicīga profesoram Frīdriham Šveiceram (Friedrich Schweitzer), kurš ir viens no pazīstamākajiem praktiskās teoloģijas ekspertiem pasaulē. Vizītes ietvaros izdevās iepazīties ar jaunākajām feminisma atziņām Romas katoļu baznīcas ietvaros, kas palīdz bagātināt topošās monogrāfijas saturu, iekļaujot dzimuma vienlīdzības aspektu reliģiskās prakses apzināšanā. Vizītes laikā bija unikāla iespēja vērot Romas katoļu baznīcas sieviešu streiku Tībingenē. Nācās vēlreiz pārdomāt jautājumu par Romas katoļu baznīcas teoloģijas un prakses viengabalainību.

Neizpalika arī vācu kultūras iepazīšana gan baudot švābu virtuves īpašos gardumus, gan apmeklējot baznīcas organizētos bezmaksas mūzikas koncertus, gan izstaigājot Tībingenes vēsturiskās vietas profesora asistentes pavadībā.

Vizīte ietvaros tika daudz paveikts:

  • 10. maijā piedalījos ekumēniskā mācību seminārā (Romas katoļu un Ev.-luteriskās fakultātes organizēts) reliģiskās izglītības pirmsskolas skolotājiem;
  • 13. maijā īstenots seminārs doktorantiem par aktualitātēm reliģiskajā izglītībā Eiropā un Latvijā;
  • 8., 9., 15., 22. maijā konsultācijas ar profesoru Fridrihu Šveiceru par monogrāfijas koncepciju un veiktajām iestrādēm; 
  • 13. maijā tikšanās ar Tībingenes universitātes Islāma teoloģijas centra profesori Fahimu Ulfatu (Fahimah Ulfat); 
  • 22. maijā piedalījos profesionālā izglītības reliģijas skolotāju konferencē, kurā piedalījās Bādenes-Virtembergas izglītības ministre; 
  • 23. maijā vērotas islāma reliģiskās izglītības nodarbības Juzufa Keskingoza (Yusuf Keskingöz) vadībā Carlo-Schmid-Gymnasium; 
  • 27. maijā pieredzes apmaiņa un konsultācijas ar Jasinu Adiguzelu (Yasin Adigüzel) Štutgartē, organizācijas Evangelisches Jugendwerk in Württemberg starpreliģisku jauniešu nometņu vadītāju un darba ar jauniešiem nodaļas vadītāju.

Īpaši atmiņā palikušas sarunas ar Islāma Pētījuma centra kolēģiem un skolu apmeklējums. Stundas satura akcents bija “zaļais ramadāns” – manā pieredzē līdz šim nedzirdēts koncepts. Iedvesmojoša bija arī saruna ar Jasinu Adiguzelu Štutgartē. Pazemīgs, ieinteresēts un ar misijas apziņu apveltīts jauns cilvēks, kurš cenšas panākt izlīdzinājumu (reconciliation) starp dažādām reliģiskajām grupām.

Konsultācijas un vizītes palīdzēja koncentrēties uz pētījuma tēmas fokusu – ekumenisms un starpreliģiju dialogs. Mājās atgriezos ar pilnveidotu un angliski tulkotu monogrāfijas “Ecce Homo” koncepciju, satura rādītāju, un metodoloģijas aprakstu ievadā. Paldies kolēģiem par atbalstu un pozitīvo novērtējumu!

Lielākais izaicinājums pārskata periodā bija sagatavot projekta vidusposma atskaiti, tādejādi pilnveidojot projektu pieteikumu un dokumentācijas izstrādes kompetenci. Pašai gandarījums par to, ka paveikts vairāk nekā tika plānots (publikāciju un konferenču skaits). Nu tikai jāgaida ekspertu vērtējums!

Atbilstoši plānam strādāju pie izglītības darbības pētījuma, kas mērīs studējošo garīguma transformāciju gadskārtējā Teoloģijas praktikuma ietvaros augustā Zviedrijā, Sandbijā. Ir izvēlēts pētījuma instruments garīguma mērījumiem darbības pētījuma ietvaros un adoptēts latviešu valodai. Šobrīd norit darbs pie praktikuma programmas.

Darbības pētījuma teorētiskā ietvara raksturojums atrodams publikācijā, kura tapusi sadarbojoties ar kolēģi, profesori, projekta zinātnisko konsultanti Daci Balodi, “Spirituality and Sustainability of Interreligious/Interdenominational Dialogue in Theological Study Programs” žurnālā “Discourse and Communication for Sustainable Education” vol. 10, no. 1, pp. 146-161, 2019. (https://content.sciendo.com/view/journals/dcse/10/1/article-p146.xml )

No 1. jūlija līdz 15. augustam esmu atvaļinājumā, bet liels prieks, ka ir noslēgta vienošanās ar kārtējo sadarbības partneri, nu jau Gruzijā, Ilia State University.

Vairāk par manām pārdomām tiekoties un pētot iespējams lasīt ierakstos maniem sekotājiem Facebook un Draugiem.lv.

Šis bija intensīva darba laiks!

Augusts, kā zināms, ir atvaļinājumu mēnesis, tāpēc daļu no šī jaukā vasaras mēneša izmantoju šim mērķim. Neraugoties uz to, ar lielu nepacietību gaidīju iespēju kopā ar studentiem doties gadskārtējā izbraukumā uz Zviedriju, Ēlandes salu, lai īstenotu projekta ietvaros plānoto izglītības darbības pētījumu. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai teorētiski atklātā sakarība, ka, iekļaujot izglītības programmā garīgumu veicinošus elementus, pieaug studējošo garīgā labizjūta, darbojas praksē? Šogad LU Teoloģijas fakultātes praktiskās teoloģijas praktikums Zviedrijā svinēja savu 30. gadskārtu (plašāk par šo notikumu lasīt: www.tf.lu.lv/par-mums/lu-mediji/zinas/zina/t/51047/). Pētījuma laikā tika veikts daļējs pedagoģisks eksperiments ar jauktu pētniecības metodoloģiju – kvantitatīvi veikti divi pētījuma dalībnieku garīgās labizjūtas mērījumi (pirms un pēc pedagoģiskās intervences), kas papildināti ar kvalitatīviem datiem (dalībnieku dienasgrāmatu ierakstiem), lai izskaidrotu kvantitatīvos datus. Manis izvirzītā tēze, ka gadu gaitā izstrādātā un pilnveidotā Praktikuma programma sekmē dalībnieku garīgo labizjūtu, apstiprinājās. Datu analīze un interpretācija prasīja zināmu laiku, bet rezultāts sniedz gandarījumu! Šis gads iezīmējas ar vairāku nozīmīgu notikumu jubilejām. Tā, Zviedrijā esot, pateicoties Baltijas ceļa 30. gadadienai, daudz pārdomu rosījās ap brīvības un demokrātijas tēmām. Arī 23. augusta diena izvērtās svinīga un pārdomām bagāta. Rīta agrumā karogu mastos pacēlām Latvijas un Zviedrijas karogus, dziedājām „Dievs, svētī Latviju!”...saviļņojoši!

Septembrī pavērās iespēja klātienē piedalīties starpreliģiju dialoga veidošanā Latvijā. Integrācijas un Miera Institūts, Artas Urzulas Goldmanes personā, iepazīstināja LU Teoloģijas fakultātes studentus ar starpreliģiju dialoga veidošanas metodikas izstrādātāju Endrjū Smitu (Andrew Smith), viņa vadītās organizācijas The Feast darbību. Lielisks ideju papildinājums līdz šim jau paveiktajam pētījuma projektā!

Vēl viens nozīmīgs un pētnieciski piesātināts notikums šajā laika periodā bija vizīte pie sadarbības partneres, Ilija Valsts Universitātes asociētās profesores Sofiko Lobjanidzes (https://faculty.iliauni.edu.ge/business/lobjanidze-sofia/?lang=en). Diskusijas un sarunas, kas pilnveidoja idejas par reliģiskās kompetences integrāciju pilsoniskās (cilvēktiesību) un starpkultūru (dažādības) kompetencēs. Bija lieliska iespēja dalīties savās pārdomās un pētījuma rezultātos ar otrā līmeņa profesionālās studiju programmas „Skolotājs” svešvalodu skolotājām. Tomēr vizītes galvenais mērķis bija iepazīties ar ekumēnisma un starpreliģiju dialoga norisēm Pareizticības dominētā kulturā. Jāatzīmē, ka, iekļaujoties Tbilisi ikdienas dzīvē kā novērotājai, secinu, ka gruzīni ir izteikti reliģiozi. Ikdienas gaitās, ejot garām baznīcām (kuru skaits ir visai ievērojams), vairums cilvēku pārmet krustu. Svētdienās rosība pie baznīcām un baznīcās ir ievērojama. Arī jaunākā paaudze piedalās šajos procesos. Novērojums neatklāj, cik ļoti liela nozīme šīm rituālajām darbībām ir personiskās ticības attīstībā, bet individuālās sarunās ar dažāda vecuma personām atklājās, ka lielākā daļa ievēro baznīcas noteikto gavēni, pat stingru gavēni, piemēram, Ziemassvētku laikā. Lai gan jāmin, ka diezgan bieži izskanēja arī kritiskas atziņas, it īpaši par garīdznieku teoloģiskās izglītības līmeni.

Vizītes ietvaros bija unikāla iespēja piedalīties nacionālajos svētkos, kas veltīti senās Gruzijas galvaspilsētas Mchetas pirmās baznīcas uzcelšanai. Mtskhetoba-Svetitskhovloba svētki ir plaši 

apmeklēti reliģiski svētki, ar Gruzīnu Pareizticīgās baznīcas patriarha vadītu Dievišķo Liturģiju Mchetas katedrālē. Šajā notikumā piedalījās arī Gruzijas politiskās varas elite. Tas padarīja šos svētkus par sarežģīti apmeklējamiem un jau iepriekš tiku brīdināta, ka būs grūtības gan nokļūt notikuma vietā, gan piedalīties pašā notikumā. Tā izrādījās patiesība, jo neraugoties uz laicīgi sarūpēto transportu, ceļi bija slēgti drošības apsvērumu dēļ un satiksme novirzīta uz apkārtceļiem (kurus brīžiem pat nebija iespējams nosaukt par ceļiem). Neraugoties uz visiem šķēršļiem, piedalījos Dievišķajā Liturģijā (taisnības labad jāsaka tikai daļā) senajā katedrālē, kas ir man bijusi mīļa jau kopš iepriekšējo apmeklējumu reizēm. Cilvēku pūlis soli pa solim virzījās iekšā un ārā no katedrāles. Iekšā esot, cilvēki centās viens otram palīdzēt pārvietoties un, kad kāda vecāka sieviete pūlī noģība, visi apkārt stāvošie solidāri palīdzēja viņai atgūt samaņu un izvadīt ārā svaigā gaisā. Šī pieredze man atsauca atmiņā mana vīra, Ārija Geikina, stāstīto par Lieldienu laikā piedzīvoto Jeruzālemē, gaidot uz Svētās uguns iedegšanos Svētā kapa baznīcā. Pārdomas par šādas reliģiozitātes izpausmēm sasaucās ar manis veikto pētījumu par pēc-sekularizācijas procesiem un dialogu starp Habermasu un Čarlzu Teiloru par to, kā pēc-sekularitātes apstākļos veidot pilsonisku un politisku dialogu. Pēc-sekularizācija, pēc-globalizācija un mākslīgais intelekts ir trīs pamata nozīmīgie konteksta elementi, kas ietekmē ne vien sabiedrībā notiekošos procesus, bet arī Praktiskās teoloģijas kā disciplīnas attīstību un pētījumu lauku. Ar šo nodarbojos Ilija Valsts Universitātes bibliotēkā, turpinot pilnveidot topošās monogrāfijas melnrakstu.

Vēl viens nozīmīgs notikums, kas saistās ar ekumēnisma pētniecību, bija tikšanās ar Gruzijas vācu Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapu Markusu Šohu, kuru pazinu jau kopš viņš bija Evaņģēliski luteriskās vācu draudzes mācītājs Rīgā. Bīskapam uzdevu jautājumu: “Kā sokas ar ekumenismu Gruzijā, un vai pastāv starpreliģiju dialogs valstī?” Atbilde bija īsa: “Sarežģīti”. Formāli dažādās kristīgās grupas un citas reliģijas likuma priekšā ir vienlīdzīgas, tomēr pareizticība praksē tiek atbalstīta visvairāk, jo ar baznīcu ir noslēgta atsevišķa vienošanās starp valsti un baznīcu. Pareizticība Gruzijā ir „titulētā” reliģija, līdzīgi kā Krievijā un arī Latvijā (šeit tādas ir trīs kristīgās baznīcas – LELB, Latvijas Romas katoļu un Latvijas Pareizticīgā baznīca). Šī selektīvā valsts attieksme pret noteiktām reliģiskajām grupām ir raksturīga vairumā pēc-sociālisma valstīm. Neraugoties uz to, man bija unikāla iespēja piedalīties ekumeniskā dievkalpojumā Gruzijas vācu Evaņģeliski luteriskajā baznīcā, kas bija veltīta vienošanās noslēgšanas starp luterāņiem un Romas katoļiem jautājumā par Taisnošanas doktrīnu 20. gadadienai. Tajā piedalījās vairums Gruzijas minoritārās kristīgās baznīcas, tādas kā luterāņi, Romas katoļi, baptisti, anglikāņi, un visiem par lielu pārsteigumu un iepriecinājumu, arī Armēņu apustuliskā baznīca.

Par šiem un citiem reliģiskajiem procesiem izvērtās saistoša saruna ar reliģijpētniecības maģistra studiju programmas direktori, reliģiju un kultūras pētnieci, Ilija Valsts Universitātes asociēto profesori Sopiko Zviadadzi (https://faculty.iliauni.edu.ge/arts/sophie-zviadadze/?lang=en). Šādā veidā paplašinās pētnieciskais tīklojums pētījuma projekta ietvaros: jauna tikšanās, jaunas idejas, jauni projekti. Vairāk par piedzīvoto Gruzijā iespējams lasīt manā Facebook profilā: www.facebook.com/laima.geikina.

Par projektiem runājot, pateicoties šim projektam, man bija iespēja viesoties Vanderbilta universitātē 2019. gada martā. Uz šīs pieredzes pamata Teoloģijas fakultātes vārdā pieteicām projektu Baltijas Amerikas Brīvības fonda stipendijai, un sīvā konkurencē starp dažādām disciplīnām un trim Baltijas valstīm, ieguvām atbalstu! Tādēļ Teoloģijas fakultātes 100. gadu jubilejas svētkus februārī un martā brīnišķīgi papildinās trīs Vanderbilta Universitātes (ASV) viesprofesoru sniegums mūsu gadskārtējā konferencē un kopīgā seminārā ar igauņu kolēģiem Tartu Universitātē. Pateicoties šim projektam, sapņi pārvēršas reālos notikumos!

Laiks strādāt, laiks atpūsties!

Novembris Latvijā iezīmējas ar nacionālo svētku dienām. Neraugoties uz to, projekta ietvaros mēnesim cita loģika un prioritātes. Tā novembra pirmās deviņas dienas pagāja patiesa ekumenisma zīmē Gruzijā. 7. novembrī bija lieliska iespēja tikties ar Gruzijas vācu-evaņēgēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Marku Šohu. Sens draugs jau kopš laika, kad viņš kalpoja Rīgā. Interesanta izvērtās saruna par ekumenismu Gruzijā un vācu etniskās kopienas vēsturi. Iepretim monolītajai pareiztīcīgajai tradīcijai, kurai kā tradicionālai kristīgai konesijai ir zināmas nerakstītas priekšrocības attiecībās ar valsts varu, nelielās protestantu, Romas katoļu, Armēņu un anglikāņu kopienas vienojas, lai svinētu Vienotību (skatīt iepriekšējā perioda pārskatu). Iespēja piedalīties vācu ev.-luteriskās baznīcas Dāmu komitejas sanāksmē, izvērtās sirsnīgā stāstā par to, kā vācu izcelsmes gruzīni turējās pie savas ticības, tradīcijas, palīdzēja viens otram gan cariskās Krievijas, gan padomju savienības, gan nu jau valsts neatkarības laikos. Arī par to, kā zaudē savus dievnamus ticīgo skaita samazinājuma dēļ, gan cīniņos par vēsturiskajiem īpašumiem ar pareizticīgo baznīcu. Neraugoties uz to, blakus baznīcai uzcelts sociālās aprūpes nams, kur katru dienu siltu ēdienu iespējams saņemt trūkuma skartajiem Tbilisi iedzīvotājiem, iekārtota mājvieta līdz pat 20 vācu izcelsmes senioriem, kas nodrošina ne tikai jumtu virs galvas un siltu ēdienu, bet arī medicīnisko un sociālo aprūpi. Par šo jāpateicas Vācijā saziedotajiem līdzekļiem.

8. novembrī brīnisķīga iespēja piedalīties ekumeniskā dievkalpojumā, kas veltīts kristiešu Vienotības svinībām.

Atgriežoties Rīgā, visa uzmanība tiek veltīta monogrāfijas rakstīšanai, kā arī notiek gatavošanās vairāku konerenču priekšlasījumiem. Varētu teikt pētnieka rutīnas darbs – lasīšana, domāšana, rakstīšana. Ļoti interesanta tēma kristīgās prakses konteksta raksturojumam ir mākslīgā intelekta (MI) ienākšana mūsu ikdienas dzīvē. Pašai iznāca šajā laikā uzsākt sarunu ar botu, kas atbildēja tālrunī. Ļoti dīvaina pēcgarša. No pirmajām pieklājības frāzēm uzreiz neattapu, ka sarunājos ar tehnisku sarunu biedru. MI ienāk cilvēku dzīvē, tātad ienāk arī baznīcas dzīvē. Saistās ne tikai ar teoloģisku diskusiju par radīšanas tematiku, bet arī par tehnoloģiju lietojumu baznīcas praksē. Mācītāja amata aizstājums ar svētījošo robotu „BlessU-2” tika demonstrēts Vācijā, Reformācijas piecsimtgades programmas ietvaros. Šāds fakts liek uzdot jautājumu vai arī mācītāja darbs ir aizstājams, kā par to ir norūpējušies citu industriju dalībnieki.

Šajā laikā esmu izveidojusi arī nelielu praktiskās teoloģijas disciplīnas raksturojumu, kura ietvaros esmu apstājusies pie praktiskās teoloģijas disciplīnas deinīcijas, kas kļūs par pamatu manām tālākām pārdomām: praktiskā teoloģija pēta, kā reliģiskā pārliecība jeb ticība, tradīcijas un prakse sastopas ar mūsdienu pieredzi, jautājumiem un rīcību, un īsteno dialogu, kas ir savstarpēji bagātinošs, intelektuāli kritisks un praktiski pārveidojošs. Mana pētījuma atslēgas vārdi: ticība, tradīcija, prakse, mūsdienu pieredze, jautājumi, rīcība, dialogs, kritisks, transformējošs.

Intensīvs darbs paredz kvalitatīvas atpūtas nepieciešamību. Ziemassvētku un gadu mijas laiks bija izcils ar to, ka bija iespēja būt kopā ar ģimeni brīvdienu ceļojumā Spānijā. Ceļojuma pieredze deva dažādus impulsus pētnieka prātam, turpinot darbu janvārī – kā savijas nacionālās identitātes, reliģijas un mūsdienu konteksta jautājumi? Turpinās darbs pie sagatavošanās 2. Starptautiskās Romas katoļu reliģiskās izglītības konerencei Austrālijā, Melburnā. Sekmīgu Jauno 2020. gadu!

 

Jauni izaicinājumi projekta īstenošanai.

Šajā laikā iespējams izcelt trīs lielus notikumus, kas atstājuši iespaidu uz projekta norisi un pētniecību:

  1. Konference Austrālijā;
  2. ASV Vanderbilta Universitātes kolēģu viesošanās Latvijā un Igaunijā;
  3. COVID-19.

Pārskata periods iesākās aizraujoši un sen gaidīti: dalība konferencē Melburnā, Austrālijā. Šī vizīte tika plānota nepilnu gadu un tika gaidīta ar lielu nepacietību. Austrālija – līdz šim man neatklātais kontinents. Biju priecīga, kad saņēmu ziņu, ka esmu akceptēta kā dalībniece nu jau otrajai starptautiskajai Romas katoļu reliģiskās izglītības konferencei, kas norisinājās Melburnā. Tik tālu dototies ceļā, ieplānoju veltīt laiku arī pētniecībai Austrālijas Katoļu Universitātes bibliotēkā. Mana vizīte, pateicoties kolēģim Maiklam Bukananam (Michael Buchanan), izdevās ražīga un interesanta vairāku iemeslu dēļ: 1) iepazīstot citu kultūru un ļaudis; 2) vēlreiz pārliecinoties, ka Romas katoļu reliģiskās izglītības pieejas un izaicinājumi visā pasaulē ir daudzveidīgi pretēji stereotipiskiem uzskatiem, ka Romas katoļi visā pasaulē domā un rīkojas vienādi; 3) iespējai strādāt universitātes bibliotēkā, kas palīdzēja papildināt monogrāijas melnrakstu ar Romas katoļu perspektīvu eklezioloģijas problemātikā. Konferences ietvaros prezentēju sava pētījuma par studējošo garīgās labizjūtas pilnveides iespējām Teoloģijas studiju programmās. Saņēmu atzinīgus vārdus par paveikto, kas nenoliedzami sniedz gandarījumu.

Jau rudenī, pateicoties kolēģu atsaucībai un pēcdoktorantūras projekta laikā gūtajai pieredzei un starptautiskajiem kontaktiem, saņēmām Baltijas Amerikas Brīvības fonda (BAFF) atbalstu ASV Vanderbilta Universitātes teoloģijas skolas profesoru vizītei Latvijā un Igaunijā. Pirms gada pēcdoktorantūras projekta ietvaros, viesojoties šajā augstskolā, personiski iepazinu profesorus Boniju Milleri-McLemori (Bonnie Miller-McLemore) un Marku Milleru-McLemoru (Mark Miller-McLemore). Abi kolēģi saistīti ar praktiskās teoloģijas pētniecību. BAFF atbalsts pieļāva vēl vienas viešņas – Stefānijas Badvejas, liturģikas un dzimtes studiju pētniecības lauka speciālistes vizīti. Piedaloties šo viesprofesoru lekcijās, semināros un neformālās diskusijās, bija patiess gandarījums par to, kā pēcdoktorantūras projekta rezultāti pārtop par ilgtermiņa sadarbības projektiem un kļūst par ieguvumu ne tikai man kā vadošajai pētniecei, bet arī plašākai Latvijas un Igaunijas sabiedrībai (plašāk par vizīti iespējams lasīt: www.tf.lu.lv/par-mums/zinas/zina/t/57031/; www.tf.lu.lv/par-mums/zinas/zina/t/57208/; www.tf.lu.lv/par-mums/zinas/zina/t/57219/, kā arī par saistību ar pēcdoktorantūras projektu iespējams lasīt šeit: https://ir.lv/2020/02/14/nekad-nepadodies/?fbclid=IwAR2odKTLYWQjj3fwvXPwm_3h6Supw2xWCtCqvGivhDWjHvt825BTHMy50RI).

Abi augstāk minētie notikumi brīnumainā kārtā īstenojās īsi pirms COVID-19 krīzes sākuma Eiropā un pasaulē, pirms robežu slēgšanas. Turpmākais darbs projektā tiek (un iespējams tiks) veikts pie rakstāmgalda pašizolācijas apstākļos, attālināti izmantojot plašo elektronisko resursu klāstu. Jau šobrīd ir skaidrs, ka pastāv risks neīstenot pēdējo ieplānoto vizīti pie sadarbības partnera Volas Akadēmijā Grieķijā. Iespējams, kādi nedigitalizēti, bet būtiski avoti netiks apgūti, jo nebūs iespējams apmeklēt bibliotēkas. Tomēr kopumā darbs pie monogrāfijas turpinās, ir izstrādāts dizains otrajam izglītības darbības pētījumam, kura ietvaros adoptēts Aktīvās atvērtās-domāšanas tests (Actively Open-minded Thinking tests, AOT). Dzīve un pētniecība turpinās!

Paralēli pētījumam izdevās runāt par sasniegtajiem rezultātiem LU 78. starptautiski zinātniskās konferences teoloģijas un reliģijpētniecības sekcijā "Kurp ejam? Teoloģija, reliģijpētniecība un garīgums 21. gadsimtā" (https://www.youtube.com/watch?v=qnObg3iP3lA), izstādē "Skola 2020" RadioNaba intervijā (https://www.facebook.com/radionaba/videos/221582565642429/UzpfSTIyOTQ1OTMwMDUyNjI3MzoxNTc0MTMyNTg2MDU4OTMx/) un jau pieminētajā viedokļa rakstā žurnālā IR. Projekta noslēgums sakrīt ar Teoloģijas fakultātes simtgades svinībām. Ceru, ka projekta rezultāti būs laba dāvana šajā jubilejā!

Darbīgs atvaļinājums.

Covid-19 korekcijas tika ieviestas arī projekta sasniedzamo rezultātu rādītājos. Maiju tika plānots pavadīt Grieķijā (pat bija jau noslēgta vienošanās), Volas Teoloģijas pētījumu akadēmijā (Volos Academy for Theological studies), lai padziļināti pētītu grieķu pareizticīgās tradīcijas praksi. Tāpat arī bija plānota dalība divās starptautiskās konferencēs turpat Grieķijā. Diemžēl ar pandēmiju saistītie ierobežojumi Eiropā un Latvijā pārvilka treknu svītru šim nodomam un rezultātam. Tādējādi izpaliks plašāka pareizticīgās teoloģijas perspektīve praktiskās teoloģijas raksturojumā. Labi, ka pirms tam man bija iespēja pabūt Krievijā un Gruzijā.

Maijs pagāja šeit pat Latvijā, īstenojot plānoto izglītības darbības pētījumu. Izmantojot Aktīvās atvērtās domāšanas testu (AOT), pētīju LU Teoloģijas fakultātes piedāvāto studiju rezultātu atbilstību definētajiem mērķiem. Jau šobrīd varu teikt, ka aptaujā piedalījušies 45 fakultātes studenti no visu līmeņu studiju programmām. Rezultātus apkopotā veidā plānots iesniegt kā publikāciju 2020. gada otrajā pusē.

Maija beigās, lai izmantotu uzkrātās atvaļinājuma dienas, devos garākās brīvdienās. Tomēr projekta plānoto rezultātu iesniegšanas grafiks nesakrīt ar manu brīvdienu laiku. Tāpēc joprojām strādāju pie monogrāfijas pilnveides un iesniedzu publikāciju „Studējošo garīgā labizjūta un praktiskas ievirzes teoloģijas studiju programmā” Teoloģijas, reliģijpētniecības un kultūrvēstures žurnālam “Ceļš”.

Tiek papildināta labās prakses piemēru kolekcija. Šoreiz tai pievienojies apraksts par ieslodzījuma vietu pārvaldes īstenoto resocializācijas programmu “Mirjama”.

Grande Finale

Šī ir pēdējā ziņa mana projekta ietvaros. Trīs gadu laikā esmu paveikusi daudz. Protams, vienmēr iespējams labāk un vairāk, bet, atskatoties projekta laika līnijā, redzu, ka sasniegts ir daudz: 6 darba vizītes pie sadarbības partneriem visā pasaulē – Krievijā, Dienvidāfrikā, ASV, Vācijā, Gruzijā un arī tepat Latvijā, Daugavpilī. Paldies kolēģiem par atbalstu un manas kompetences pilnveidi. Pateicoties šai sadarbībai, esmu dalījusies ar pētījuma rezultātiem Maltā, Beļģijā, Norvēģijā, Somijā un Austrālijā. Atskatoties saprotu, ka nekad vairs nebūšu tikai Latvijas Universitātei, Latvijai un pat Eiropai piederīga – esmu kļuvusi par visas pasaules zinātnieku saimes dalībnieci. Pateicoties šai būšanai kopā, ir bijusi izdevība uzaicināt pasaules līmeņa zinātniekus uz Latviju un dāsni dalīties šajā iespējā ar Igaunijas kolēģiem Tartu. Tas notika īsi pirms Covid-19 ierobežojumiem pavasarī.

Jāatzīmē, ka vizītes bija ražīgas ar dalību konferencēs un publikācijām. Pēdējā mēneša laikā esmu saņēmusi priecīgu ziņu, ka, neraugoties uz publicēšanās biznesa ēnas pusēm, beidzot, sadarbībā ar Dienvidāfrikas un Austrālijas kolēģiem, ir publicēti mana pētījuma rezultāti. Uzsākot projektu, biju kopumā solījusi 5 publikācijas, projekta noslēgumā tās ir 8. Biju solījusi 3 reizes uzstāties ar ziņojumiem starptautiskās konferencēs, bet noslēgumā esmu to veikusi 8 reizes. Jāsaka, ka solītie divi izglītības darbības pētījumi izpildīti šajā apjomā, tāpat kā labās darbības piemēru kolekcija MOODL vidē, ko izmantošu turpmāk, strādājot praktiskās teoloģijas akadēmiskajā laukā.

Esmu bijusi aktīva ziņotāja par sasniegto dažādos komunikācijas kanālos: LU un LU TF mājas lapās, uzstājoties interesentiem dažādās auditorijās un diskusijās. Šajā rudenī sadarbībā ar Integrācijas un miera institūtu organizējām vairākus notikumus sarunu festivālā “Lampa”. Pati dalījos savu pētījuma rezultātos diskusijā 5. septembrī “Reliģija un izglītība: pretstati vai savstarpējs papildinājums?” https://festivalslampa.lv/lv/video-arhivs/1346. Šogad bija tas gods arī pārstāvēt savu fakultāti LU Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienas “Zināšanu agorā” ar prezentāciju “Reliģiskās izglītības modelis atbilstoši Skola2030 principiem” https://www.tf.lu.lv/par-mums/zinas/zina/t/61165/.

Tomēr vislielākais sasniegums ir monogrāfija “Ecce Homo! Praktiskā teoloģija: no dievbijības kopšanas līdz starpdiciplinārai prakses pētniecībai”, kas ir pozitīvi novērtēta no kolēģu puses un pēc publicēšanas tiks izplatīta ar sadarbības partnera Zvaigzne ABC palīdzību.

Tik daudzas reizes šeit esmu pieminējusi vārdu “sadarbība”. Patiesi, esmu mācījusies kļūt vēl atvērtāka un iekļaujošāka, spēcinājusi savas svešavlodu prasmes, lai pēc projekta īstenošanas turpinātu darboties reliģijas un teoloģijas pētniecības laukā vienam mērķim: vienot nevis šķelt! Vispirms akadēmisko vidi šeit Latvijā, pēc tam ekumenisma un starpreliģiju dialoga laukā. Es ticu, kopā mums izdosies darīt Latviju līdzsvarotāku un labklājīgāku, kur vietas pietiek visiem! Arī viesiem!

Pārskatam pievienotas bildes ar projekta ietvaros sastaptajiem cilvēkiem!

Docenta Linarda Rozentāla projekts "Panākumspēja sabiedrības ilgtspējīgai un integrālai attīstībai kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” gadījuma kontekstā"

Pārskata periodā no 2020.gada 1.marta līdz 31.maijam pilnveidoju pētniecības kompetences, veicot pētniecības darbu, izstrādājot monogrāfiju praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru”. Pirmais posms šajā pētniecības darbā saistās ar garīdznieku un laju kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidošanās un darbības vēstures izpēti Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 1987.-1989.gados, ko veicu Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhīvā, kā arī strādājot attālināti ar privātarhīvos esošajiem dokumentiem un ar vietnē www.periodika.lv atrodamajām publikācijām trimdas un Latvijas PSR izdevumos par kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” aktivitātēm.

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca 20.gadsimta 80.gados bija nonākusi savdabīgā situācijā. Tās vadība atradās padomju režīmām paklausīgu un ilglaicīgi savos amatos esošu vadītāju rokās, kuri gadu gaitā bija izveidojuši ar padomju varas iestādēm saskanīgu baznīcas eksistēšanas veidu, un arī no saviem padotajiem, jo īpaši mācītājiem, pieprasīja paklausību saviem rīkojumiem un bezierunu atbalstu tās politikai. Ja vēl 80.gadu sākumā iebildumi un protestu iniciatīvas pret vadības kursu varēja iztulkot kā nesaskaņas un spriedzi baznīcas iekšpusē, tad 80.gadu otrajā pusē un beigās baznīcas vadības spītīgā turēšanās pretī nacionālās, garīgās un politiskās Atmodas tendencēm kļuva absurda. Tas noveda pie kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dibināšanas 1987.gada 14. jūnijā, kuru paši tās dalībnieki izprata kā kristīgu cilvēku reliģiski-ētisku atbildes reakciju Padomju valdības veicinātajiem pārkārtošanās un atklātības procesiem, tās locekļiem izjūtot dziļu nepieciešamību kristīgi izprastiem atjaunošanās un atklātības procesiem ienākt arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīvē.[1]

Līdz ar to kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidošanās 1987.gadā bija daļa no 80.gadu sākumā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā izveidojušās protesta un opozīcijas grupas darbības paplašināšanās un attīstības, ko īstenoja sākumā neliels garīdznieku loks (A.Beimanis, E.Bikše, A.Kavacis, M.Plāte, J.Rubenis. A.Vaickovskis, J.Dzeguze), bet vēlāk viņiem, sākot ar 80. gadu vidu, piebiedrojās arvien vairāk mācītāji, kuri apzinājās baznīcas vadības nespēju, neprasmi un nevēlēšanos atsaukties sava laika cilvēku garīgajam vajadzībām un padarīt baznīcu nozīmīgu sabiedrībai, kurā, perestroikas un demokratizācijās ietekmē, sāka parādīties pirmie pārmaiņu asni un Trešās Atmodas priekšvēstneši. Pārskata periodā pētītie arhīva dokumenti (Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas plenārsēžu un prezidija sēžu protokoli, kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidotie dokumenti un kustības pārstāvju sarakste ar baznīcas vadību) liecina par 80.gadu vidū arvien pieaugošo baznīcā plaisu starp režīmam paklausīgo un no tā atkarīgo garīdznieku daļu un jaunajiem (ne vienmēr gados, bet garā) vizionāriem, uz pārmaiņām vērstajiem, liturģisku un cita veida inovāciju izmēģinātājiem, kuri izmisīgi meklēja ceļus, ka uzrunāt nevis tikai esošos mazskaitlīgos un skaitā sarūkošos draudžu locekļus, bet visu sava laika sabiedrību, kurā modās interese par garīgiem jautājumiem un garīgu dzīvi. Baznīcas vadība atradās sadarbīgās ar padomju varu pozīcijās, tās nostāja un rīcība bija izdevīga varas interesēm, kurām tā ar savu darbību tām kalpoja, tāpēc nespēja adekvāti reaģēt nedz uz sabiedrībā notiekošo, nedz uz ideoloģiskajām un politiskajām izmaiņām arī padomju valsts dzīvē, tādā veidā pakāpeniski zaudējot cieņu un uzticēšanos sabiedrības acīs.

Kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” veidotāji bija saņēmuši nosodījumu un pretestību no baznīcas puses jau kopš 80.gadu sākuma. Tomēr attiecības īpaši saāsinājās pēc Ērika Mestera ievēlēšanas par arhibīskapu 1986.gadā. Baznīcas vadības represijas pret citādi domājošajiem savu kulmināciju sasniedza 1987.gada pirmajā pusē. Par nesadarbošanos un konfliktēšanu ar vietējās padomju varas pārstāvjiem baznīcas vadība uz gadu no amata atcēla mācītāju Modri Plāti, kas izraisīja asus iebildumus lielā mācītāju daļā un šaubas par arhibīskapa atbilstību savam amatam. Pēc kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” nodibināšanās, par līdzdalību tajā  un atteikšanos no tās izstāties baznīcas vadība no baznīcas teoloģijas augstskolas (Teoloģijas semināra) rektora amata atcēla Robertu Akmentiņu, no prāvesta amata Aivaru Beimani. Kustības pārstāvji šo darbību rezultātā uzsāka, cik vien tas bija iespējams padomju varas apstākļos, meklēt sabiedrotos Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā trimdā, saņemot morālu un praktisku atbalstu, vērsās pie starptautiskām baznīcu organizācijām, aicinot pārtraukt sadarbību ar baznīcas vadību Latvijā. Tā, piemēram, kustība izsūtīja draudzēm Ziemassvētkos savu “vēstījumu”, aicinot nolasīt no kanceles tradicionālā arhibīskapa vēstījuma vietā. Tikai 1988.gada sākumā, nespējot tālāk pretoties pieaugošajai kritikai un noskaņai sabiedrībā, baznīcas vadība sāka atzīt savu kļūdaino vēršanos pret kustības pārstāvjiem, taču tas jau bija novēloti.

Kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” galvenie sākotnējie ierosinājumi bija vērsti uz to, lai baznīcas vadībā sāktos diskusija par izmaiņām  dažos Nolikuma par reliģiskajām apvienībām Latvijas PSR (apstiprināts 1976.gada 28.oktobrī) punktos, kuri neatbilst realitātei un traucē demokrātizācijas procesam baznīcā. Tā, piemēram, kustība aicināja diskutēt jautājumu par aktīvā karadienesta kristiešiem aizstāšanu ar celtniecības darbiem vai darbu sociālās palīdzības dienestā, dot baznīcai tiesības veikt kristīgo audzināšanaa darbu, juridiskas personas tiesības, tiesības uzstāties masu medijos, izdot kristīgo literatūru, darboties veselības un sociālās aprūpes institūcijās un citus, kas iestājas par pārmaiņām baznīcas situācijā valstī un sabiedrībā, kļūstot par integrālu daļu no nevalstiskā un neformālā aspekta sabiedrības un valsts kontekstā.

Kristietības lomu sabiedrības integrālās attīstības procesā dziļāk izprast bija iespējams, no 27. līdz 31.maijam piedaloties Eiropas integrālajā tiešsaistes konferencē "Global Integral Awakens" (Budapešta, Ungārija), kur ieguvu jaunas zināšanas tādās tēmās kā globālās integrālās kopienas nepieciešamība, integrālā veselības aprūpe COVID-19 pandēmijas izraisītās krīzes laikā, sinerģijas īstenošana transformatīvajā pārveidē, spirāldinamikas pieeja darbā ar organizācijām, integrālo teoriju un tās pielietojamību, kā arī iepazinos ar daudzskaitlīgo radošo darbnīcu materiāliem.

Stagnatīvās tendences Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 20. gadsimta 80. gados un luteriskajā baznīcā valdošās liberālās teoloģijas tradīcijas nomaiņa ar fundamentālismā balstītiem ieskatiem laikā no 1993.gada līdz 2000.gadam rosināja pieteikt LU Teoloģijas fakultātes kolektīvajai monogrāfijai  tēmu par šo procesu iemesliem, priekšnoteikumiem, virzību un tendencēm.

Diemžēl Covid -19 krīzes dēļ bija jāpārceļ uz vēlāku laiku paredzētais pētniecības darbs Berlīnes Brīvās universitātes Austrumeiropas institūta bibliotēkā (Vācija) un piedalīšanās ar prezentāciju par savu pēcdoktorantūras pētījuma tematu tematisko diskusiju grupai "Jauni risinājumi sabiedrības attīstībai PostDoc pasākuma publicitātes ietvaros 7. aprīlī paredzētajā forumā jauniešiem "Zinātnes daudzveidīgums un potenciāls Latvijā".

 


[1] Kristīgās kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” pamatprincipu 1.p.

 

Pārskata periodā no 2020.gada 1.jūnija līdz 31.augustam īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, veicot pētniecības darbu, turpinot izstrādāt monogrāfijas praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru” pirmo daļu, pievēršoties garīdznieku un laju kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” aktivitātēm laikā līdz 1989.gada aprīlim, kad kustības dalībnieki pēc vēlēšanām Ģenerālā Sinodē pilnībā nomainīja līdzšinējo luterāņu baznīcas vadību - Konsistoriju, ieskaitot arhibīskapu, par kuru ievēlēja kustības izvirzīto kandidātu Kārli Gailīti. Pētniecības darbu veicu, iepazīstoties ar līdzšinējiem pētījumiem šajā tēmā, strādājot ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhīva avotiem, kā arī iepazīstoties ar materiāliem, kas atrodami Latvijas Tautas frontes muzeja fondos, līdztekus turpinot iepazīstieties arī ar vietnē periodika.lv atrodamajām publikācijām trimdas izdevumos par notikumiem Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 80.gadu beigās.

1987.gada pirmajā pusē masu informācijas līdzekļos bija vērojama padomju režīma un LELB kopīga tendence - mērķtiecīga vēršanās pret garīdzniekiem, kuri aicināja baznīcā uz demokrātiskām reformām. Jaunie progresīvie mācītāji sadarbojās ar cilvēktiesību aizstāvju grupu “Helsinki 86”, kura pieprasīja valsts varas iestādēm pārtraukt ticīgo diskrimināciju, baznīcas atkarību no valsts un dot tai pilnīgu brīvību tās reliģiskajā darbībā. LELB vadības vēršanās pret kustību “Atdzimšana un atjaunošanās”, kas nodibinājās solidarizējoties ar “Helsinki 86” grupu, izraisīja baznīcā protestus un nemierus pret baznīcas autoritāro vadības stilu. Tā, piemēram, draudzes, no kurām baznīcas vadība atcēla mācītājus - kustības dalībniekus, nelaida baznīcās arhibīskapa nozīmētos mācītājus, Teoloģijas semināra audzēkņi un mācībspēki boikotēja jauno, baznīcas vadībai lojālo semināra vadību. Kad arhibīskaps E.Mesters 1987.gada Ziemassvētku dievkalpojumā Jaunā Sv.Ģertrūdes baznīcā sprediķī stāstīja par “Dievam tīkamajām PSRS miera iniciatīvām iepretī ASV sātaniskumam” daudzi dievnamu pameta un ap 200 draudzes locekļi parakstīja protesta vēstuli. Par notikumiem LELB regulāri ziņoja tādi mediji kā radio “Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss”. LELB tika pārmesta nerēķināšanās ar garīdznieku un draudžu viedokļiem, to garīdznieku nosodīšana, kuri centās ateistiskās sabiedrības kontekstā kalpot pēc labākās sirdsapziņas, baznīcas vadības nostāšanās konfliktu gadījumos padomju režīma pusē. Garīdznieku un baznīcas vadības vidū valdīja parlamentārā ceļā vairs nepārvarama uzticēšanās krīzē. 1987.gada novembrī Reliģijas lietu pārvalde atzina, ka kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” kaitē baznīcas un sabiedrības interesēm, tā ir vērsta uz nacionālistisku un pretpadomju rīcību, uztur sakarus ar naidīgiem pretpadomju spēkiem Rietumos un pieprasīja nekavējoties pārtraukt kustības darbību, piedraudot ar to, ka kustības dalībniekiem tiks atņemtas mācītāja tiesības. Tajā pat laikā varēja vērot, ka režīma drošības iestādes nebija ieinteresētas atklātai konfrontācijai ar kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dalībniekiem, nevēloties izraisīt vēl lielāku starptautisku rezonansi. Diemžēl kustības dalībniekus Māri Ludviku un Jāni Kārklu valsts iestādes piespieda Latviju pamest, līdzīgu spiedienu vērsa arī pret Juri Rubeni. 1988.gada sākumā saspīlējums kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” attiecībās ar LELB vadību mazinājās, taču līdz atklātam dialogam nenonāca. Kustībā iesaistījās ar citu neformālo kustību aktivitātēs. Par svarīgu jautājumu 1988.gada otrajā pusē kļuva kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dalībnieku iesaistīšanās Latvijas Tautas frontē. Tās valdē 1988.gadā tika ievēlēts Juris Rubenis. Savukārt, Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Konsistorijas kanclers Kārlis Gailītis iesaistījās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) darbā. 1989.gada aprīlī LELB Ģenerālā Sinode ievēlēja jaunu baznīcas pārvaldi - Konsistoriju, nomainot visus iepriekšējos tās locekļus. Tās gaitā kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” pārstāvis Modris Plāte ierosināja arī arhibīskapa Ē.Mestera pārvēlēšanu, par ko nobalsoja pārliecinošs sinodāļu vairākums. Vēlēšanu rezultātā ar četru balsu pārsvaru Ē.Mestera vietā par arhibīskapu tika ievēlēts kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” kandidāts Kārlis Gailītis. Gandrīz visi kustības dalībnieki bija demokrātiskā veidā ievēlēti baznīcas pārvaldē, un kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” savus mērķus baznīcā un sabiedrībā varēja īstenot pavisam citādākā veidā kā līdz šim. Tika reorganizēts baznīcas pārvaldes darbs, izveidotas darba nozares, Konsistorijas sēdes notika reizi nedēļā un tās sēžu protokoli tika publicēti, sākās intensīva jauno mācītāju un teologu sagatavošana Teoloģijas seminārā. Baznīca aktīvi iesaistījās Trešās Atmodas procesos, pavisam citā kvalitātē attīstījās sadarbība ar luterāņu baznīcu trimdā, abām pusēm apliecinot, ka sākusies abu baznīcu - Latvijā un trimdā - atkalapvienošanās, sākās darbs pie padomju režīma atņemto baznīcas ēku atgūšanas. Līdztekus daži iepriekšējās baznīcas vadības pārstāvji asi kritizēja jauno baznīcas vadību, boikotēja tās lēmumus un centās pat pārstāvēt baznīcu starptautiskās kristīgajās organizācijās.

Pirmo posmu jaunu zināšanu attīstīšanā un aprobācijā, veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, veicināja Covid-19 vīrusa krīzes radītā situācija, kurā kristīgā baznīca tika konfrontēta ar daudziem eksistenciāliem izdzīvošanas un jēgas jautājumiem. Piepeši esošie gadsimtiem lietotie tradicionālie evaņģēlija komunikācijas mediji un kristīgā reliģiskā prakse – dievkalpojums, rituāli, pasākumi, kā arī to noturēšanai speciāli izveidotās telpas: dievnami un draudzes nami, kļuva neizmantojami. Arī draudžu darbs ar mērķa grupām, kas balstās savstarpējā saskarsmē, piepeši vairs ierastajā veidā nebija iespējams. Līdzšinējā kristietības forma, kas balstījās uz cilvēku sanākšanu kopā, piepeši saskarās ar savām robežām. Kristīgās kopienas digitalizācija ir viens aspekts tās panākumspējā un ieguldījumā sabiedrības ilgtspējas modeļa veidošanā. Šos jautājumus padziļinātāk pētīju, organizējot un 1.jūlijā vadot LU Teoloģijas fakultātē domnīcu “Vai liekam punktu? Kā reliģiskas draudzes pārdzīvo Covid krīzi”, gatavojot un iesniedzot rakstu krājumā “Ceļš” publicēšanai zinātnisko rakstu “Vai liekam punktu? Digitālie pasludināšanas formāti Covid krīzes laikā”, kā arī gatavojoties diskusijai “Postcovid kristietība” sarunu festivālā “Lampa”. Būtiski dati tika iegūti, augusta mēnesī organizējot un veicot aptauju un analīzi Latvijas kristīgajās draudzes par digitāliem pasludināšanas formātiem Covid krīzes laikā, pielāgojot mūsu kontekstam līdzīgas aptaujas jautājumus, kuru veica Vācijas Evaņģēliskās baznīcas Socioloģijas institūts, kā arī vadot LU Teoloģijas fakultātes bakalauru studentu virtuālo praksi kursa “Ievads praktiskā teoloģijā” ietvaros. Populārzinātniska rakstura rakstu par šo tēmu publicēju Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas izdevumā “Svētdienas Rīts” augusta numurā.

Jaunas zināšanas tika iegūtas, 15. jūnijā piedaloties Izglītības un zinātnes ministrijas un Latvijas zinātnes padomes organizētā tiešsaistes seminārā "Pētniecības komunikācija politikas veidotājiem", kurā piedalījās pētnieki un zinātnisko institūciju pārstāvji, kā arī 32 akadēmisko stundu apjomā apgūstot intensīvo kursu “Zinātniskās darbības publicēšanās prasmes” laikā no 16. jūnija līdz 3. jūlijam, kas bija daļa no ESF projekta Nr.8.2.2.0/18/I/004 "Latvijas Universitātes studiju virziena "Izglītība, pedagoģija un sports" motivēts, mūsdienīgs un konkurētspējīgs akadēmiskais personāls" un  Nr.8.2.2.0/18/A/010 "Akadēmiskā personāla atjaunotne un kompetenču pilnveide Latvijas Universitātē" 3.3. aktivitātes.

Pārskata periodā vadīju Teoloģijas fakultātes bakalaura programmas studentes Airas Līcītes bakalaura darbu “Dieva tēla uztveres ietekme uz bērna neizārstējamības pieņemšanu bērnu onkoloģijas paliatīvās aprūpes kontekstā”, kā arī recenzēju bakalaura programmas studentes Lienes Sandalānes bakalaura darbu “Katoļu garīdznieku apostāze Latvijas PSR kā daļa no Ņ.Hruščova režīma (1953-1964) antireliģiskās propogandas”.

Diemžēl Covid-19 krīzes dēļ bija jāpārceļ uz vēlāku laiku paredzētās klātienes konsultācijas ar integrālās kristietības eksperti Marionu Kistenmaheri un pētniecības darbs Augsburgas universitātes Katoļu teoloģijas fakultātē un konsultācijas ar 21.gadsimta garīguma eksperti, profesori Katarīnu Cemingu.

 

 

 

Pārskata periodā no 2020.gada 1.septembra līdz 30.novembrim īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, veicot pētniecības darbu, izstrādājot monogrāfijas praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru” otro daļu, pievēršoties laika posmam Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) vēsturē pēc 1989.gada aprīļa Ģenerālās Sinodes, kad garīdznieku un laju kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dalībnieki tika ievēlēti baznīcas pārvaldes institūcijā Konsistorijā un, nomainot Satversmi, izmantoja iespēju pārvēlēt arhibīskapu, kā rezultātā līdzšinējā arhibīskapa Ērika Mestera vietā tika ievēlēts kustības atbalstītais kandidāts - Kārlis Gailītis. Pētniecības darbu veicu strādājot ar LELB arhīva avotiem, līdztekus turpinot iepazīties arī ar vietnē www.periodika.lv atrodamajām publikācijām trimdas izdevumos par notikumiem LELB 80.gadu beigās un relevanto zinātnisko literatūru.

Pirms 1989.gada aprīļa Ģenerālās Sinodes lielai daļai LELB vadības bija radies maldīgs priekšstats par kopējo situāciju baznīcā, kuru tā arī izplatīja saviem ārvalstu partneriem, nenovērtējot kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” aktivitāšu nozīmi nedz baznīcas, nedz sabiedriskajā kontekstā, un dēvējot kustību par “apdzisušu ugunskuru”, uzskatot, ka tā savā darbībā ir pierimusi, nekritiski ticot padomju masu komunikāciju līdzekļu un varas iestāžu pieņēmumam, ka kustība ir ļoti neliela un savu publicitāti iegūst ar rietumvalstu mediju starpniecību. Par galveno kustības ideju arhibīskaps Ē.Mesters izprata nostāšanos pret patriarhālo sistēmu un paklausību vecākās paaudzes mācītājiem, līdz ar to pārprotot kustības vēlmes, uzdevumus un misiju baznīcas un nācijas kontekstā. Tomēr baznīcas vadības locekļu un pārvaldes darbinieku vidū valda arī pretēji uzskati. Īsi pirms Ģenerālās Sinodes Konsistorijas loceklis un kanclers K.Gailītis visiem mācītājiem un Sinodes dalībniekiem izsūta vēstuli, kurā atspēko anonīmus apmelojumus, kuros “Atdzimšana un atjaunošanās” kustības dalībnieki apsūdzēti, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā (LELBA) materiālo atbalstu izmantojot savas personiskās bagātības vairošanā, salīdzinot šo “baltiem diegiem šūto” vēstījumu ar Interfrontes uzbrukumu Marinai Kosteņeckai pirms Augstākās Padomes vēlēšanām. K.Gailītis aicina Sinodei kļūt par “lūzuma” Sinodi,  baznīcai nostājoties kopā ar tautu “šajā tautas nacionālās un politiskās atmodas laikā”. Viņš raksta: “Ir jāzūd tam baznīcas vadības un darbības stilam, kāds bija raksturīgs t.s. stagnācijas laikam, kad visi nozīmīgākie baznīcas dzīves jautājumi (..) tikai jau iepriekš izlemti un saskaņoti citās sfērās. (..) Nometiet veco bailības un piesardzības garu!” K.Gailītis aicināja Sinodē ierasties visiem mācītājiem un tās sākumā lemt par padomju laikā radītās baznīcas Satversmes maiņu, dodot balsstiesības visiem mācītājiem, lai “lemtu par mūsu baznīcas tālāku demokrātisku attīstības gaitu, (..) iekļaujoties un dodot savu ieguldījumu latviešu tautas garīgajā atmodā”. Šis aicinājums kļūst par izšķirošu iespēju nomainīt pastāvošo baznīcas vadību. Ģenerālā Sinodē arhibīskapa un Konsistorijas darbu smagi savā atzinumā kritizē Revīzijas komisija, minot nepamatotās represijas pret mācītājiem, locekļu izslēgšanu no Konsistorijas nelikumīgā veidā, Satversmes pārkāpšanu, pilnvaru pārsniegšanu, arī izteikti vēršoties pret Cēsu iecirkņa prāvestu J.Bērziņu, kura vadības stils ir “pilnīgi nepieņemams”. Sinode atzina, ka iepriekšējā Sinodē par Ē.Mestera ievēlēšanu arhibīskapa amatā, ir balsojis nelikumīgi reducēts sastāvs un vēlēšanas notikušas padomju režīma spiediena rezultātā, līdz ar to pieņēma lēmumu par arhibīskapa pārvēlēšanu. Rezultātā tika ievēlēts jauns arhibīskaps K.Gailītis un jauna Konsistorija (A.Ālers, E.Bikše, J.Dreiblats, R.Feldmanis, A.Kavacis, M.Plāte, J.Priednieks un J.Rubenis). Tiek pieņemta arī rezolūcija “Par Baznīcu sabiedrībā”, kurā izsaka “gandarījumu par to, ka tauta saista savas cerības ar mūsu Baznīcu un saskata, ka tās vērības, ko Baznīca nes, ir lielas un nozīmīgas mūsu tautas nākotnei un ikviena cilvēka dzīvei un liktenim (..), apzinoties, ka pagājušos gadu desmitos ne apstākļi, dažviet Baznīcas pašas nostāja nav veicinājusi šo vērtību atzīšanu un pieņemšanu.” Līdzšinējā baznīcas vadība ar atsevišķiem izņēmumiem un amatā nepārvēlētais Ē.Mesters šo pārmaiņu pieņēma un netraucēja tālākajam baznīcas darbam. Savās vēstulēs ārvalstu partneriem, kuras datētas ar Sinodes dienu, Ē.Mesters atsakās no atbildības par turpmāko LELB darbu.

Pēc 1989.gada aprīļa Sinodes situācija baznīcā un baznīcas loma sabiedrībā būtiski mainījās, ne tikai atsevišķiem tās garīdzniekiem, bet arī baznīcai kā sabiedriski reliģiskai institūcijai iesaistoties Trešās Atmodas norisēs, piedaloties sabiedrisko organizāciju darbībā - Tautas Frontē, Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Pilsoņu komitejā. Sākas sadarbība ar Latvijas Valsts universitāti par Teoloģijas fakultātes atjaunošanu, jo viena no lielākajām problēmām, kas apgrūtināja baznīcas darbu jaunajos apstākļos, ir akūts mācītāju trūkums. Baznīca vēršas tieši pie jaunajiem draudzes locekļiem, aicinot atsaukties darbam mācītāja amatā, tiek uzsākta intensīvi teoloģiskās izglītības programma, kas ļauj īsā laikā darbam draudzēs ordinēt par palīgmācītajiem jaunus studentus. Kopējais baznīcas stāvoklis ir finansiāli, ekonomiski, kā arī emocionāli grūts - trūkst mācītāju, nav atbilstošu ēku Konsistorijai un Teoloģijas semināram, ir draudzes, kuras nepieņem jaunos mācītājus vai arī nepiekrīt Sinodes lēmumiem un uzskata, ka “Konsistorija strādā negodīgi, ar viltu, meliem un ubagošanu Dzimtenē un ārzemēs” (Cēsu sv.Jāņa draudze, kuras mācītājs bija bijušais Konsistorijas loceklis J.Bērziņš) un pieņem lēmumu izstāties no baznīcas un “anulēt jebkādas saistības ar patreizējo nekristīgo Latvijas Ev. lut baznīcas vadību” vai domā par to” (Liepājas sv.Trīsvienības draudze un mācītajs S.Sproģis, bijušais Konsistorijas loceklis). Strauji atjaunojas un pieaug baznīcu un organizāciju trimdā atbalsts LELB. 1989.gada aprīļa Sinode arī pieņem rezolūciju par Latvijas baznīcu, kurā deklarē, ka “mūsu Baznīca ir viena un savā būtībā nedalāma, kaut arī ārēji vēsturiskas netaisnības un varmācības sadalīta.”

Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, 2020.gada 3.septembrī Sarunu festivālā “Lampa” ietvaros vadīju un piedalījos uzņēmuma Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātes un Centra Cilvēka izaugsmei “Torņakalns” rīkotajā diskusijā “Post-covid kristietība”, kurā piedalījās mācītāja Aija Greiema (ASV) un mācītājs Juris Cālītis (Latvija), un kuras laikā tika aplūkoti dažādi prakses piemēri, kas atspoguļo baznīcas centienus piemēroties Covid 19 krīzes izraisītajām pārmaiņām un refleksiju par nepieciešamajām pārmaiņām līdzšinējās kristietības formās un saturā. Pārskata periodā esmu iesniedzis publicēšanai izdevumā “Ceļš” (LU Teoloģijas fakultātes teoloģisks, reliģijpētniecisks un kultūrvēsturisks recenzēts izdevums ar starptautisku redakcijas kolēģiju, kura raksti atrodami arī EBSCO datubāzē) kopā ar Ievu Salmani-Kuļikovsku (Rīgas Stradiņu universitātes docente) un Ilzi Ūdri (LU Teoloģijas fakultātes studente) izveidotu zinātnisku rakstu “Vai liekam punktu”, kurā, balstoties pētījumu rezultātos Vācijā un Latvijā, analizēta digitalizācijas attīstība kristīgās baznīcas iekšienē, ko ievērojami paātrināja Covid-19 izraisītās krīzes ietekme. Esmu turpinājis iepazīties ar jaunāko zinātnisko un populārzinātnisko literatūru attiecībā uz pandēmijas izraisīto ietekmi baznīcā un tās radītajām iespējām kristietības transformācijā formas un satura kontekstā. Tās saistās ar tādām tēmām kā jaunas liturģiskas iespējas Svētā Vakarēdiena pasniegšanā, eklezioloģiskā perspektīva epidemioloģisko prasību kontekstā, sociālās distancēšanas ietekme uz dievkalpojumu norisi un citām.

Izglītības darbību pētījuma “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam” veikšanai pārskata periodā esmu iepazinies un analizējis pētījumam nepieciešamo relevanto zinātnisko un populārzinātnisko literatūru (H.J.Braun, K.P.Joerns, H.Halbfas, M.Koeger, E.Biser, R. Heinzemann, E.Hauschild, U.Pohl-Patalong, C.Grethlein, L.Friedrich, W.Jaeger, A.Ebert, M.Kuestenmacher).

2020.gada 29.oktobrī piedalījos Tautas frontes muzeja sadarbībā ar Konrāda Adenauera fondu Facebook tiešsaistē rīkotajā diskusijā „Atmodas priekšvēstneši”, kas bija veltīta žurnālistam, publicistam un rakstniekam Artūram Snipam (1949–2020).

2020. gada 9.novembrī piedalījos “Radio Marija” rīkotajā tiešsaistes diskusijā “Patriotisms” radioraidījuma ciklā “No konflikta uz kopību” (raidījums atskaņots 2020.gada 18.novembrī) un 2020.gada 9.novembrī piedalījos Sv.Pestītāja Anglikāņu draudzes Rīgā rīkotajā diskusijā “Ko likt uz altāra? Ziedošanās reliģijā un sekulārā sabiedrībā”, popularizējot pēcdoktorantūras pētniecības projekta pētniecības darbu attiecībā uz kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” nozīmi baznīcā un sabiedrībā Latvijas Trešās Atmodas laikā.

2020.gada 16. un 17. novembrī piedalījos Vācijas Evaņģēliskās baznīcas organizācijas “MIDI” (Baznīcas misionāriskas attīstības un diakonijas profesionālās izglītības centrs) rīkotajā tiešssaistes konferencē “Das gefuehlte Corona” (Izjustā Korona), kas bija veltīta baznīcas darba pieredzei pandēmijas laikā un tās ietekmei uz baznīcas un diakonijas praksi.

2020. gada 21.novembrī piedalījos uzņēmuma Centrs Cilvēka izaugsmei “Torņakalns” tiešsaistē rīkotā semināra “U-teorija: Ievads fundamentālā sociālā, vides un personīgā transformācijā” prakses dienā.

2020.gada 23.novembrī un 30.novembrī piedalījos LU Open Minded attālinātajās Mārča Auziņa kursa “Kvantu fizika lielpilsētas iedzīvotājiem” lekcijās “Saruna par to, kā radās kvantu fizika” un “Stāsts par paradoksu cienītāju Nīlsu Boru un lirisko Luiju de Brojī”.

Pārskata periodā esmu uzlabojis savas angļu valodas zināšanas LU organizētajā studiju kursā “Akadēmiskā personāla profesionālās angļu valodas prasmju pilnveide darbam studiju vidē” (kursa kods ValoT249).

Diemžēl Covid-19 krīzes dēļ uz 2021.gadu jāpārceļ paredzētās klātienes konsultācijas ar integrālās kristietības eksperti Marionu Kistenmaheri, pētniecības darbs Augsburgas universitātes Katoļu teoloģijas fakultātē, konsultācijas ar 21.gadsimta garīguma eksperti, profesori Katarīnu Cemingu, pētniecības darbs Berlīnes Brīvās universitātes Austrumeiropas institūtā un paredzētais pētniecības darbs Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcās Amerikā arhīvā Čikāgā (ASV).

 

Pārskata periodā no 2020. gada 1. decembra līdz 2021. gada 28. februārim īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, veicot pētniecības darbu un izstrādājot monogrāfijas praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21. gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru””. Veicu pētniecības darbu saistībā ar kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidošanās priekšvēsturi 80. gadu sākumā, apkopojot mācītāju protestus un iniciatīvas, kuri mēģināja izraisīt pārmaiņas Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (turpmāk - LELB), kā arī pētīju atsevišķu draudžu un to mācītāju lomu Trešās Atmodas sākuma procesu veicināšanā, kā piemēru izvēloties Rīgas Lutera ev. lut. draudzi, kurā ar 1989. gada 1. septembrī kā mācītājs sāka kalpot viens no kustības “Atdzimšana un atjaunošana” idejiskajiem un praktiskajiem vadītājiem Juris Rubenis.

Kopējais draudzes locekļu skaits 80. sākumā LELB bija vien 25 000, kas ir visnotaļ niecīgs skaits, salīdzinot ar 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, kad pie luterāņu baznīcas piederēja 55% Latvijas iedzīvotāju. Iepretī aktīvajam ateistiskās propogandas darbam, kristietības pasludinājums, izņemt dažas draudzes, bija vājš un sprediķu saturs maz aktuāls. Pat draudzēs, kurās kalpoja sava laika izcilākie teologi, piemēram, Rīgas Lutera ev. lut. draudzes mācītājs un teoloģijas profesors Vilis Augstkalns, padomju režīmā pavadītie gadi bija samazinājusi draudzes locekļu skaitu vairāk kā 3 reizes - no 1300 draudzes locekļiem 1950. gadā līdz 400 locekļiem 1981. gadā. Tomēr, neskatoties uz cilvēku sarūkošo interesi par baznīcu, daudzviet tika meklētas iespējas, kā piesaistīt jaunus draudzes locekļus. 80. gadu sākumā LELB izveidojās neformāla mācītāju grupa (A.Beimanis, E.Bikše, A.Kavacis, M.Plāte, J.Rubenis, A.Vaickovskis, J.Dzeguze), kura centās panākt baznīcā pārmaiņas, “no apakšas veidot spiedienu, kas baznīcas vadību mudinātu kaut ko darīt”. Šīs baznīcas atjaunotnes galvenais iniciators bija mācītājs Modris Plāte. Viena no lielajām tēmām - gan privātās tikšanās reizēs, gan iecirkņu konventos un citās sanāksmēs bija - baznīcas aktuālo jautājumu apzināšanās. Situācijā, kad “luteriskā baznīca (..) valsts varai paklausīga, klusa un sadarboties gatava[1], šīs iniciatīvas neizbēgami noveda to īstenotājus konfliktā ar pastāvošo baznīcas vadību, kas nevēlējas ar jaunām baznīcas aktivitātēm un skaļām diskusijām par baznīcas stāvokli lieki pievērst padomju režīma pārstāvju uzmanību. Kā vēstī Kuldīgas-Dobeles prāvesta iecirkņa mācītāju konventa 1982. gada 7. decembrī protokols - pat iešana procesijā dievkalpojumā no baznīcas vecāko mācītāju paaudzes tiek uztverta kā “iespējama acīs lekšana” vietējām varas iestādēm[2]. Tā, piemēram, jau pēc vairākiem gadiem, 1986. gada 22. jūlijā Konsistorijas sēdē[3] izceļas asa diskusija un “kaismīgas runas” par mācītāja M.Plātes liturģiskajām inovācijām - Lieldienu nakts dievkalpojumu, kuru Konsistorijas loceklis Jānis Bērziņš nosauca par “antievaņģēlisku”, kas noslēdzās ar lēmumu Lieldienas nakts dievkalpojumu tomēr atļaut, bet bez “karogiem un krustiem”. Ticamības krīzi baznīcā iezīmē fragments no mācītāja Modra Plātes sprediķa 1983. gada 22. novembra LELB mācītāju konferencē:

 

Adventa priekšā stāvēdami – vai ticam, ka kādas izmaiņas varētu notikt arī pie mums? Caharija, pravietis, kas visu mūžu godīgi un uzticīgi kalpojis Dievam, nespēj vairs ticēt kādai izmaiņai. Priesteris, kas nespēj ticēt. Mūža vakars, galvenā cerība – pēc dēla – nepiepildīta. Un nu jau nekas vairs nevar mainīties. Taču tad, kad priesteris netic, ka kaut kas varētu vēl viņa mūža novakarē mainīties, tad, ja priesteris nespēj vairs ticēt, ka pēc tik ilgiem gadiem varētu būt kādas pārmaiņas; agrāk vēl varbūt, bet ne tagad; vecs jau; viss taču jau pagājis, tad, ja priesteris nespēj kādai pārmaiņai ticēt – zīmīgi, viņš paliek mēms! Priesteris, kas netic – mēms. Un tur tālāk, mēs redzam pravieti. Tas viņa dēls! Sludinājis, runājis, taču nu cietumā. Arī viņa dzīve jau tuvu galam. Taču dzirdot par Kristus darbiem, sūta pie viņa vēstnesi: vai tu tas esi, jeb citu mums būs gaidīt. Netic. Priesterība mēma. Pravietība cietumā. Adventa laikā. Bet, kas kāps stikla kalnā? Tad nu laikam tas trešais, tas muļķis. Tas, kas spēj ticēt tad, kad priesterība mēma, kad pravietība cietumā – tas, kas spēj ticēt, palikdams smieklīgs, ka tomēr vēl kaut kas var mainīties. Dieva Dēls var pie manis atnākt.” [4]

 

Mācītāju konventos, sarunās, sinodēs uzsvēra - ticamību mazina baznīcas nespēja pat mācītāju starpā, atklāti un godīgi komunicēt sāpīgos, problemātiskos tās jautājumos. Mācītājs Juris Rubenis 1982. gada 27. aprīlī vēstulē Baznīcas kalendāra redaktoram norādīja, ka lasot 1982. gada hroniku, lasītājs tiek dezorientēts, jo rodas iespaids, ka baznīcai nav nekādas problēmas - grūtības netiek pieminētas - niecīgi apmeklētas baznīcas (1-5 cilvēki), draudžu likvidācijas. “Baznīcai, kā plašai organizācijai, taču neizbēgami ir raksturīgas savas grūtības, sāpes un problēmas, tas ir pats par sevi saprotams fakts jebkuros apstākļos. Kāpēc tad tās būtu noklusējamas vai slēpjamas, jo vairāk tāpēc, ka mūsu pretinieki - ateisti tās nekavējas darīt visiem zināmas? Vai klusēdami, mēs kā strauss neiebāžam galvas smiltīs, šādā veidā bēgot no realitātes?[5] Neformālai grupai piederošajiem mācītājiem pārmeta nepaklausību, plaisas radīšanu starp veco un jauno paaudzi, haosa izraisīšanu baznīcā, “teatrālus” jauninājumus dievkalpojumos, škeltniecību, raušanos laukā no “Baznīcas klēpja”, “augoņa radīšanu” Baznīcas organismā, nepakļaušanos “ārpus Baznīcas stāvošām” varām, pāri darīšanu arhibīskapam (Jānim Matulim).[6]

Rīgas Lutera ev. lut. draudze, kuru izvēlējos kā raksturīgu piemēru, pētot pārmaiņu procesus LELB, 80. gadu sākumā piedzīvoja iespaidīgu sarukumu un draudzes locekļu novecošanos, neskatoties uz to, ka tā bija draudze Rīgā, tās darbība nebija padomju režīma pārtraukta, tajā visus padomju okupācijas gadus (1945-1983) bija kalpojis viens mācītājs - sava laika izcils teologs Vilis Augstkalns, arī Teoloģijas semināra pasniedzējs, kurš spēja ap sevi draudzē pulcināt darbīgu un draudzei lojālu aktīvistu pulku. Ja laikā posmā no 1950. līdz 1960. gadam draudzes locekļu skaits palika nemainīgs (1300), tad jau 1970. gadā tas bija krities gandrīz uz pusi (717), bet pēc desmit gadiem, 1980. gadā vēl uz pusi (360). Divdesmit gadu laikā draudzes locekļu skaits bija sarucis par ⅔. 1981. gadā draudzes vadība, apzinoties savu fizisko vecumu (65-80 gadi) no vienas puses, bet no otras cerot uz izmaiņām, izlemj 10 gadus ātrāk svinēt baznīcas jubileju, negaidot 100-gadi. Mācītāja V.Augstkalna sapulcinātais aktīvistu pulciņš noveco un, kā vēstī draudzes valdes sēdes protokols 1981. gada 14. aprīlī, ar lielām pūlēm vairs spēj apkopt lielo teritoriju ap baznīcu[7]. Savukārt, sākot ar 1989. gadu, kad draudzē sāk kalpot viens no kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” līderiem Juris Rubenis, draudzes locekļu skaits sāk strauji augt - gada laikā dubultojoties (702), vēl pēc pieciem gadiem, 1995. gadā sasniedzot 2000, bet 2000. gadā jau 3000 reģistrētus draudzes locekļus. Šos procesus detalizētāk raksturoju arī Radio Marija Latvija raidījumā  “Pasaules tulkošana” 2021. gada 25. februārī.

Pētniecības darbu veicu, strādājot ar LELB un Rīgas Lutera ev. lut. draudzes arhīvu avotiem, līdztekus turpinot iepazīstieties arī ar vietnē www.periodika.lv atrodamajām publikācijām trimdas izdevumos par notikumiem LELB 80. gadu beigās un relevanto zinātnisko literatūru. Pētniecības darba ietvaros 19. janvārī veicu klātienes interviju ar kustības “Atdzimšana un atjaunošana” locekli - Māri Ludviku, kā arī vairākas attālinātas sarunas ar kustības locekli Modri Plāti.

 Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, reliģiskās kopienas praksē aprobēju kovidlaika izaicinātus - jaunus attālināto un tiešsaistē notiekošu dievkalpojumu veidus. Līdztekus aprobēju arī dažādus klātienes pasākumus reliģiskās kopienas praksē - atvērta baznīca kā garīgām praksēm atvērta telpa, 2 stundu garu Svētā Vakarēdiena “pa ceļam” dievkalpojumu, kurā tā dalībnieki kopā neuzturas baznīcas telpā ilgāk par 10-15 minūtēm, lielāku uzsvaru veltot, nevis verbālai informācijai (sprediķis, garīgi teksti), bet lūgšanai, mūzikai un atbilstošas vides iekārtojumam. Apstākļos, kad klātiene ir būtiski ierobežota, nozīmīgi kļūst sociālos tīklos izplatīti īsi, iedvesmojoši teksti par garīgām tēmām, kuru viens no raksturlielumiem ir cikliskums, secīgums, kas rada lasīšanas un reflektēšanas rituāla pieredzi. Pārskata periodā šāda veida tekstus (“40 dienās līdz Ziemsvētkiem”)  gatavoju un publicēju, analizējot lasītāju atsaucību un atsauksmes.

Pārskata periodā izdevumā “Ceļš” Nr.71 (LU Teoloģijas fakultātes teoloģisks, reliģijpētniecisks un kultūrvēsturisks recenzēts izdevums ar starptautisku redakcijas kolēģiju, kura raksti atrodami arī EBSCO datubāzē) esmu publicējis zinātnisku rakstu “Vai liekam punktu”[8], kurā, balstoties pētījumu rezultātos Vācijā un Latvijā, analizēta digitalizācijas attīstība kristīgās baznīcas iekšienē, ko ievērojami paātrināja Covid-19 izraisītās krīzes ietekme (līdzautori Ieva Salmane-Kuļikovska un Ilzi Ūdre).

2020. gada 15. decembrī piedalījos Radio Marija Latvija rīkotajā tiešsaistes diskusijā par kristīgās baznīcas pārvaldes modeļiem un to nākotni radioraidījuma ciklā “No konflikta uz kopību” (raidījums atskaņots 2020. gada 16. decembrī), popularizējot pēcdoktorantūras pētniecības projekta pētniecības darbu attiecībā uz izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”.

Saistībā ar šo izglītības darbības pētījumu esmu sācis plānot konferences par pēckovidlaika kristietību norisi, kas ir plānota 2021. gada 4.-5. novembrī, izveidojot darba grupu ar LU Teoloģijas fakultātes un “Centrs Cilvēka izaugsmei” pārstāvjiem, t.sk. 9. februārī noturot 1 darba sēdi tiešsaistē.

Īstenojot pētniecības kompetenču pilnveidi un izstrādājot monogrāfijas praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.g adsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru”, 2021. gada 25. februārī piedalījos LU 79. konferences sekcijā "Krīzes un reliģija” ar referātu “Luteriskās baznīcas Latvijā ticamības krīze 1987.-1989. gados”. Šīs pētniecības ietvaros turpināju iepazīties ar zinātnisko relevanto literatūru attiecībā uz tādām tēmām kā “Demokrātija pēc komunisma ēras beigām” (Gert-Joachim Glaessner), “Sistēmas nomaiņa un demokratizācija. Krievijas un Austrumeiropa pēc Padomju Savienības sabrukuma” (Gert-Joachim Glaessner, Michal Reiman), “Posttradicionālās kopienas” (Ronalds Hitzler, Anne Honer, Nochaela Pfadenhauer), “Reliģiju hibrīdi. Reliģija postradicionālā kontekstā” (Peter A.Berger, Klaus Hock, Thomas Klie), “Reliģiozi konfesionālā kultūra un individuālā reliģiozitāte: Austrum- un Rietumvācijas salīdzinājums” (Olaf Mueller, Detlef Pollack, Gert Pickel), “Reliģiozie aktori demokratizācijas procesos” (Julia Leininger), “Reliģija, valsts, politika. Reliģijas loma nacionālajā un starptautiskajā politikā” (Manfred Brocker, Mathias Hildebrandt), “Postsocialistiskā reliģija. Jaunās paaudzes piemērs jaunajās Vācijas zemēs” (Heiner Barz), “Reliģiskās un baznīciskās izmaiņas Austrumvācijā 1989-1999.gados” (Detlef Pollack, Gert Pickel), “Aktori vai profitētāji. Demokrātiskā opozīcija Austrumeiropas režīmu sabrukumos 1989.gadā” (Detlef Pollack, Jan Wielgohs), “Mūsdienu reliģiozitātes formas” (Charles Taylor).

Savukārt, attiecībā uz izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, 2021. gada 17. februārī piedalījos LU 79. konferences prioritārās tēmas sekcijā "Letonika un tās izaicinājumi 2020. gadā” ar referātu “Baznīcas izaicinājumi Covid-19 laikā”.

2020.gada 7. un 14. decembrī piedalījos LU Open Minded attālinātajās Mārča Auziņa kursa “Kvantu fizika lielpilsētas iedzīvotājiem” lekcijās “Cik liela var būt maza daļiņa, kurai piemīt kvantu īpašības?” un “Parādība, ko Einšteins ir nosaucis par “spokainu iedarbību no attāluma””.

Pārskata periodā esmu pilnveidojis savas angļu valodas zināšanas, mācoties Latvijas Universitātes studiju kursā “Akadēmiskā personāla profesionālās angļu valodas prasmju pilnveide darbam studiju vidē” (kursa kods ValoT249).

Diemžēl, Covid-19 krīzes dēļ uz 2021. gada turpmākajiem mēnešiem ir jāpārceļ paredzētās klātienes konsultācijas ar integrālās kristietības eksperti Marionu Kistenmaheri, pētniecības darbs Augsburgas universitātes Katoļu teoloģijas fakultātē, konsultācijas ar 21. gadsimta garīguma eksperti, profesori Katarīnu Cemingu, pētniecības darbs Berlīnes Brīvās universitātes Austrumeiropas institūtā, Austrumeiropas pētniecības centrā Brēmenē un Ķīles universitātes Teoloģijas fakultātes Praktiskās teoloģijas institūtā, konsultācija ar baznīcas teorijas profesori Utu Polu-Patalongu un paredzētais pētniecības darbs Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcās Amerikā arhīvā Čikāgā (ASV).

 

 

 

 

 

 

[1] Marite Sapiets, “Rebirth and Renewal in the Latvian Lutheran Church”, Religions in Communist Lands 16.3 (1988): 237–249.

[2] J.Rubeņa privātarhīvs, Kuldīgas-Dobeles prāvesta iecirkņa mācītāju konventa 1982. gada 7.decembrī protokols.

[3] LELB arhīvs, 1. f., 3. apr., 214.-215.lp.

[4] LELB arhīvs, 1.f., 3.apr., 15.l.

[5]J.Rubeņa 1983. gada 27.aprīļa vēstule, MP arhīvs

[6] LELB arhīvs, 1. f., 3. apr., 42.l., 187.-188.lp.

[7] Rīgas Lutera ev.lut. draudzes arhīvs, neklasificēti materiāli

[8]https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Cels/Cels_71/cl.71-06-Rozentals_Salmane-Kulikovska.pdf

Pārskata periodā no 2021.gada 1.marta līdz 2021.gada 31.maijam īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, veicot pētniecības darbu un izstrādājot monogrāfiju praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē  “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21. gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru””. Veicu pētniecības darbu Kuldīgas sv. Annas draudzes arhīvā, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhīvā, Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas Vācijā arhīvā, Latvijas Valsts arhīvā saistībā ar kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidošanos un darbību.

Viena no svarīgākajām atslēgas personām kustībā “Atdzimšana un atjaunošanās” bija Kuldīgas draudzes mācītājs Modris Plāte. Kuldīgas draudzē M.Plāte sāka kalpot 1982.gada 1.augustā un pamazām kļuva par vispopulārāko un aktīvāko mācītāju toreizējā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā un Latvijā. Četros viņa kalpošanas gados draudzes locekļu skaits pieauga divkārt, draudzē sākās Svētā Vakarēdiena prakses renesanse, “dievgaldnieku” skaitam četrkāršojoties, Kuldīgas draudzē bija arī lielākais dievkalpojumu skaits visā luterāņu baznīcā - gadā 223 dievkalpojumi. M.Plāte vadīja ļoti populāru Bībeles studiju kursu, kuras laikā mācīja draudzei Jaunās Derības grieķu valodas terminus, īstenoja liturģiskas reformas, psalmu dziedāšanu, liturģiskas procesijas, garīgās mūzikas koncertus, viņa kalpošanas laikā tika atjaunots dievnams un  un ievilkta tam laikam reta inovācija baznīcā - centrālā apkure. M.Plāte aktivizēja draudzes padomes darbu, sēdes organizējot reizi mēnesī, aicinot tajās piedalīties jebkuru draudzes locekli, turēja vairākus dievkalpojumus nedēļā, aktivizēja diakonijas un sociālās palīdzības darbu draudzē, pirmais Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīcā sāka noturēt dievkalpojumus Klusā nedēļā katru vakaru un Lieldienu nakts dievkalpojumu, turēt baznīcu atvērtu apmeklētājiem, izvietot baznīcā drukātus informatīvus materiālus apgaismotās vitrīnās un citus jauninājumus. Tieši M.Plātes darbības laikā 80.gados Kuldīgas draudzē izveidojas draudzes darba modelis, kuru vēlāk 90.gados, īstenojot pāreju no “padomju laika” draudzes darba modeļa pārņēma daudzas citas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes, piemēram, arī Rīgas Lutera evaņģēliski luteriskā draudze. 1986.gadā neliela Kuldīgas draudzes locekļu daļa, kura iebilda pret draudzes jauncelsmes darbu, sāka padomju varas iestādēm sūdzēties par M.Plātes aktivitātēm. 1986.gada 24.maijā draudzes padomes sēdē piedalījās Kuldīgas rajona izpildkomitejas pārstāve, priekšsēdētāja vietniece L.Barinova un finanšu nodaļas darbiniece R.Kalniņa. Draudzes padome aktīvi nostājas sava mācītāja pusē un noraidīja dažādus pretējās puses izdomājumus un apmelojumus. 1986.gadā būtiski pieauga kristīto, iesvētīto un baznīcā laulāto skaits, Kuldīgas draudzes locekļu skaitam sasniedzot 500. Par vienu no aktīvākajiem M.Plātes kritiķiem un pretiniekiem kļuva draudzes padomes priekšsēdētājs Ā.Freimentāls. 1987.gada 3.martā draudzes sapulce, kuras sasaukšanu ierosināja vairāki draudzes locekļi, secina, ka draudzes padome nav apmierināta ar Ā.Freimentāla darbību, “rada draudzes locekļu starpā šķelšanos, apkauno baznīcu un tās darbiniekus, ar nepamatotām sūdzībām apgrūtina valsts iestādes”. Ā.Freimentāls par M.Plāti sūdzas Konsistorijā, kura ar 1987.gada 25.februāra lēmumu sūdzības noraida kā nepamatotas. Rezultātā draudzes sapulce pieprasa viņu atcelt no ieņemamā amata, par 55 balso “par”, bet 5 “atturas”. “Pret” nebalso neviens.

M.Plāte Reliģiju lietu padomes Pilnvarotā “melnajā sarakstā” nokļūst pēc 1987.gada 7.janvāra, kad kopā vēl ar 4 mācītājiem ieradās laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcijā, lai iesniegtu protesta vēstuli pret laikrakstā publicēto rakstu, kurā apmelots viņa draugs, mācītājs M.Ludviks. Šajā vēstulē viņš laikrakstu apsūdzēja jaunās, M.Gorbačova iniciētās domāšanas maiņas un perestroikas ignorēšanā. Šī vēstule, kuru laikraksts tā arī nenopublicēja, bija sākums aktīvai kampaņai pret M.Plāti, kuras gaitā Reliģiju lietu pārvalde pieprasīja arhibīskapa Ē.Mesteram un Konsistorijai atņemt viņam tiesības kalpot Kuldīgas sv.Annas draudzē. Atsaucoties uz mācītāja lielo popularitāti Konsistorija no sākuma lūdza Reliģijas lietu padomes Pilnvarotajam atļaut M.Plātem turpināt kalpot, tomēr 1987.gada 18.marta pakļāvās Reliģijas lietu padomes spiedienam un atcēla komandējumu M.Plātem kalpot Kuldīgas sv.Annas draudzē. Pret to protestēja 19 mācītāji un atbalsta vēstuli parakstīja arī 350 draudzes locekļi. Baznīcas vadībai šādu protestu saņemšana bija pilnīgs jaunums. Luterāņu mācītāju atklāti protesti, it īpaši rakstiskā veidā, bija kaut kas pilnīgi nepazīstams pēdējos 40 gadus. Pie tam šīs vēstules bija parakstījuši arī ļoti ietekmīgi mācītāji: Teoloģijas semināra rektors R.Akmentiņš, 4 semināra pasniedzēji (J.Rubenis, J.Vanags, A.Beimanis, R.Feldmanis) un 3 no 15 prāvestiem (K.Zviedris, A. Kaminskis, A. Beimanis). Par M.Plāti aizlūdza publiskajos dievkalpojumos. Arhibīskaps Ē.Mesters atteicās atcelt lēmumu. Viņš teica, ka “Plāte ir godājams un visu iemīļots, taču ir autoritātes, ko viņš nevar ignorēt”, personiskās sarunās uzsverot, ka “Plātes atlaišanai nav reliģisku motīvu, bet ka šādu direktīvu viņš ir saņēmis telefoniski no "augšas"”. Taču publiski viņš to atteicās atzīt. 1987.gada 5.maijā Konsistorija uz laiku atcēla M.Plāti no kalpošanas mācītāja amatā (suspendēja), bet M.Plāte turpināja kalpot draudzē, ignorējot Konsistorijas lēmumu.  Šajā laikā Kuldīgas draudzes padome izlēma tikties uz darba sanāksmēs reizi nedēļā, lai nodrošinātu draudzes darbu vajāšanu apstākļos. Draudzes padomes darbs notika slepenības režīmā un netika protokolēts. 1988.gada 17.janvāra draudzes sapulcē M.Plāte saka: “Visas pasaules kristieši šajā situācijā iestājas un aizlūdz par mūsu draudzi un tās mācītāju. Darbu draudzē turpinām, neievērojot Konsistorijas aizliegumu.”

Tā kā jau bija sākusies PSRS reliģiskās politikas liberalizācijas process, Reliģijas lietu padomes Pilnvarotajam bija apgrūtinātas iespējas izvērst tālākas represijas. 22 mācītāji iesniedza Baznīcas Sinodei aicinājumu pārskatīt šo Konsistorijas lēmumu. Publisku atbalstu M.Plātem izsaka “Helsinki - 86” grupa, netaisnīgo izturēšanos pret M.Plāti pieminot savā vēstulē valstu valdībām 1987.gada 14.maijā. Ē.Mesters un Konsistorija kļuva arvien nervozāki - “Helsinki 86” atklāti aicināja ievērot Latvijā politiskās un nacionālās brīvības, pieprasīja okupācijas izbeigšanu, un šīs grupas nostāšanās M.Plātes pusē nebija Konsistorijai patīkama. 1987.gada 3. jūnijā Konsistorija piedāvāja M.Plātem kompromisu - atjaunot viņu mācītāja amatā, ja viņš nomierinās draudzi, pārtrauks konfliktu ar vietējo izpildkomiteju, pārtrauks aizstāvēt M. Ludviku un būs paklausīgs arhibīskapam. M.Plāte šiem noteikumiem nepiekrita. Konsistorija, saņēmusi pretsparu no savu mācītāju puses, nezināja, kā lai ar to tiek galā. Tikai arvien pieaugošā neapmierinātība mācītāju un draudžu vidū ar Konsistorijas rīcību un starptautiskais spiediens no Rietumiem liek 1988.gada 26.janvārī Konsistorijai piekāpties un atjaunot M.Plātem mācītāja tiesības.

Latvijas Valsts arhīvā veicu pētniecības darbu par Reliģijas lietu pārvaldes Pilnvarotā un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas sadarbību un savstarpējām attiecībām laikā, kad baznīcu vadīja arhibīskaps Ē.Mesters. Zīmīgs ir Reliģijas lietu padomes Pilnvarotā E.Kokara-Tropa 1986.gada 1.septembra vēstulē PSRS Reliģijas lietu padomes Uzraudzības organizācijas nodaļas vadītājam O.Rubcovam rakstītais:

“Tā, piemēram, katra gada janvārī Reliģijas lietu pilnvarotais un viņa vietnieki tiekas ar luterāņu baznīcas arhibīskapu, Konsistorijas locekļiem un Teoloģijas semināra rektoru. Šajās sanāksmēs arhibīskaps un viņa padomnieki informē par luterāņu baznīcas darbību iepriekšējā gadā un galvenajiem notikumiem un pasākumiem, kurus Konsistorija plāno īstenot tekošajā gadā. Mēs, savukārt, informējam viņus, kā mācītāji, draudzes un to izpildorgāni ievēro likumdošanu par kultiem, izsakam savas pretenzijas un rekomendācijas attiecībā uz draudžu organizatoriskiem un saimnieciskiem jautājumiem, kā arī informējam par pasākumiem, kuri norisināsies mūsu republikas ekonomiskajā un kultūras dzīvē. Tikšanās ar arhibīskapu un viņa vietniekiem notiek visa gada laikā. Šajās tikšanās reizēs tiek apskatīti organizatoriska un saimnieciska rakstura jautājumi, kas skar luterāņu draudzes. (..) Mērķtiecīgas tikšanās ar arhibīskapu un kulta kalpotājiem mēs rīkojam pirms viņu izbraukšanas uz ārzemēm, lai piedalītos starptautiskos forumos, konferencēs un tikšanās. Pēc viņu atgriešanās mēs saņēmām no viņiem informāciju par braucienu un tā rezultātiem Rietumos. Ar mums tiek pārrunātas Konsistorijas sastādītas ārzemju viesu uzņemšanas programmas.(..) Kad saņemam negatīvu informāciju par tā vai cita mācītaja darbību, pēc saņemto ziņu objektivitātes pārbaudes un paskaidrojumu saņemšanas no paša mācītāja, mēs, ja nav nepieciešami kādas konkrētas administratīvas darbības, informējam arhibīskapu Mesteru un rekomendējam pieņemt noteiktus mērus, lai iedarbotos uz vainīgo. Arhibīskaps Mesters regulāri mūs informē par notiekošo Konsistorijas sēdēs, par apskatāmiem jautājumiem un pieņemtajiem lēmumiem. Aparāta darbinieki parasti Konsistorijas sēdēs nepiedalās”.

Par kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” darbību un aktivitātēm E.Kokars-Trops regulāri ziņoja PSRS Reliģijas lietu padomei:

“Nepieciešams norādīt, ka grupas aktīvi organizatori un ideologi ir kulta kalpotāji M.Plāte, A.Beimanis, J.Rubenis un J.Vanags. M.Ludviks un J.Rožkalns sadarbojas un regulāri nodod informāciju radio “Brīvība” Minhenē darbiniekam, emigrantam no Latvijas Pāvilam Brūverim. (..) Viņi nodrošina radiostacijas “Brīvība” darbinieku P.Brūveri ar izkropļoto apmelojošu informāciju par it kā republikā notiekošiem apziņas brīvības pārkāpumu faktiem, par kulta kalpotāju vajāšanām, ticīgo tiesību ierobežojumiem, utt. Piemēram, ilgstošā laika periodā radiostacija “Brīvība” savos raidījumos ziņoja par to, ka vietējās varas iestādes un Pilnvarotais apspiež ticīgo tiesības, ka no reģistrācijas Kuldīgas baznīcā noņemts Modris Plāte, ka liela ticīgo grupa (vairāk kā 300 cilvēku) viņa aizstāvībai savākusi parakstus, utt. Patiesībā, mācītājs M.Plāte Kuldīgas un Ēdoles draudzēs bez Konsistorijas atļaujas mainījis dievkalpojumu kārtību, ieviesis krusta ceļu, lūgšanu lasīšanu latīņu un grieķu valodās, utt. Pēc Ziemassvētku dievkalpojuma (1986.gada 25.decembrī) centās baznīcā organizēt “rokgrupas” koncertu. Viņa darbību daļa ticīgo, kuri vairākkārt vērsās Konsistorijā ar lūgumu atbrīvot M.Plāti no kalpošanas Kuldīgas luterāņu draudzē, nosodīja. Ar līdzīgām sūdzībām un iesniegumiem ticīgo grupa (40 cilvēku) vērsās pie Pilnvarotā. Cita Kuldīgas draudzes daļa pret M.Plātes jauninājumiem attiecās pozitīvi un ieņēma viņu aizstāvības pozīcīju. Sakarā ar to Kuldīgas reliģiskajā draudzē radās konfliktsituācija. No augstākminētā izriet, ka ne Padomes Pilnvarotais, ne vietējo orgānu pārstāvji nekādas vajāšanas pret M.Plāti nav īstenojuši un tiesības un ticības brīvību nav pārkāpuši. Nepieciešams atzīmēt, ka šādā veida un analoģiskām metodēm tiek fabricēta un Rietumiem nodota arī cita informācija, kurā tiek izkropļotā patreizējā situācija republikā reliģijā, baznīcā un ar ticīgiem. Ir informācija, ka J.Rožkalns un M.Ludviks gatavojās emigrēt no PSRS. Manuprāt, šos nodomus izmanto rietumu reakcionāro ideoloģisko centru pārstāvji un izplata ar radiostacijas “Brīvība”, “Amerikas Balss” un citu masu informāciju līdzekļu starpniecību. Viss tas tiek darīts, lai kompromitētu Latvijas Ev.luteriskās baznīcas galvu, arhibīskapu Ē.Mesteru, Konsistorijas locekļus, kuri pret padomju varas orgāniem attiecas lojāli, atbalsta Padomju valdības iekšējo un ārējo politiku, cīnās pret ekstrēmiskām tendencēm luterāņu garīdzniecības vidū. Šajā naidīgajā kampaņā vistiešāko līdzdalību ieņem evaņģēliski luteriskās baznīcas emigrācijā arhibīskaps A.Lūsis, ASV emigrācijā esošo Latvijas luterāņu prezidents V.Vārsbergs un daži citi latviešu evaņģēliskās garīdzniecības pārstāvji emigrācijā. J.Rožkalns un M.Ludviks sacer naidīgu un apmelojošu informāciju par “baznīcas vajāšanām” okupētajā Latvijā, ev.luteriskās baznīcas vadības un garīdzniecību daļas pārdošanos padomju varai. (..) Viņus šajā atbalsta ev.luteriskie mācītāji M.Plāte, J.Rubenis un vēl daži kulta kalpotāji. Viņi uzskata sevi par izglītotiem, erudītiem, pieredzes bagātiem teologiem, kurus Konsistorija ir nelikumīgi atstājusi neievērotus un nelaiž pie ev.luteriskās baznīcas vadīšanas. Ķeroties pie šādas rīcības, viņi cenšas sašķelt ev.luterisko garīdzniecību Latvijā, kļūt populāri, noskaņot lielāko kulta kalpotāju daļu, it īpaši jaunatni, pret arhibīskapu un Konsistorijas locekļiem un kārtējā Ģenerālajā Sinodē 1989.gadā sagrābt varu.”

Reliģijas lietu padomes Pilnvarotā atskaitēs ir atrodamas arī statistikas ziņas par situāciju 80.gadu beigās Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā. Laika posmā no 1976. līdz 1986. gadam savu darbību pārtrauca 8 draudzes, draudzes locekļu un mācītāju skaits samazinājās. 1987.gadā 203 draudzēs kalpoja 76 mācītāji, viņu vidū 70% bija vecāki par 60 gadiem. E.Kokars-Trops atzīst, ka “garīdzniecības kadru trūkums, ticīgo aizplūšana no baznīcas un reliģijas, reliģisko draudžu izjukšana daļēji attur Konsistoriju un arhibīskapa Ē.Mesteru pieņemt kardinālus mērus pret daļu mācītāju, kuri neatbalsta Konsistorijas līniju un nepilda tās lēmumus. Tas viss palielina šķelšanos un rīvēšanos Latvijas ev. luteriskās baznīcas garīdzniecības vidu, bet vēl jo vairāk grauj Konsistorijas autoritāti un tās ietekmi uz kulta kalpotājiem un ticīgajiem”. 1987.gada 4.septembrī E.Kokars-Trops Latvijas Kompartijas CK Propagandas un aģitācijas nodaļai raksta, ka “Latvijas PSR situācijā notiek lēna, pakāpeniska, bet noturīga ticīgo skaita samazināšanās kā rezultātā notiek pakāpeniska reliģisko apvienību sairšana. Lielajos reliģiskajos svētkos vienlaicīgi svētku dievkalpojumos piedalās 140-150 tūkstoši cilvēku. Dievkalpojumu apmeklētāju sastāva analīze liecina, ka lielākā daļa no viņiem - 70-75% - ir cilvēki pensijas vecumā. Jauni cilvēki, vecumā līdz 30 gadiem svētku dievkalpojumos ir no 15-20%. Lielākoties (75-80%) lūdzēju baznīcās un lūgšanu namos ir sievietes gados.”

Šāda reliģiskās dzīves un draudžu lejupslīde bija vērojama līdz 1988.-1989.gadam, izņemot atsevišķas draudzes, kā piemēram, Kuldīgas draudze vai Liepājas Lutera draudze. Reliģijas lietu padomes Pilnvarotā atskaite par 1989.gadu atklāj jau citu ainu: luterāņu draudžu ienākumi pieauguši par 35%, kristību un laulību skaits pieauga gandrīz trīs reizes. Atskaite vēstī, ka “reliģisko organizāciju autoritātes pieaugumu ir sekmējusi to politiskā aktivitāte, līdzdalība nacionālās pašapziņas atjaunošanā”. Kristību un laulību skaita pieaugums jo īpaši bija vērojams tieši luteriskajā baznīcā. Pārējās konfesijās pieauguma apmēri bija daudz pieticīgāki.

80.gadu noslēgums iezīmējās arī ar dziļu krīzi paša Reliģijas lietu padomes Pilnvarotā darbā. Tās ierobežotās pilnvaras, ar Maskavu cieši saistītās darbības formas, apjukums attiecībā uz pārmaiņām sabiedrībā un arī PSRS reliģiskajā politikā rada zināmas bezpalīdzības iespaidu, kas atspoguļojas arī atskaitēs Maskavai: “Šodien mums pašiem ir ne līdz galam skaidrs, kā pārkārtot darbu vietējā līmenī, kādus kritērijus pielietot, lai daudz efektīvāk kontrolētu padomju likumu ievērošanu, lai pastiprinātu savu ietekmi uz garīdzniecību un ticīgajiem. Mūsu darbam traucē tas, ka iepriekšējos gados projektējot gaišās idejas attiecībā uz mūsu sabiedrības nākotni, mēs daļēji aizmirsām par konkrēto cilvēku, par viņa personiskajām interesēm, rūpēm un vajadzībām. Mēs steidzāmies pēc iespējas ātrāk īstenot dzīvē savus nodomus. Taču ne vienmēr rēķinājāmies ar ekonomiski tehniskajām un sociāli kulturālajām iespējām, ar reālajām situācijām un procesiem, kuri notiek mūsu sabiedrībā. Vēlamais tika uzdots par realitāti un, mums par nožēlu, mēs pie tā esam pieraduši.”

1988.gadā par Pilnvarotā vietnieku iecēla A.Kublinski, kurš 1988.gada 6.decembrī LKP CK sekretāram I.Ķezberam, ka “patreizējā valsts un baznīcas attiecību dinamiskā attīstība apsteidz mūsu aparāta iespējas pildīt tam uzliktos pienākumus, jo esošā struktūra un statuss ierobežo mūsu tiesības bez saskaņošanas ar PSRS Ministru Padomes Reliģijas lietu padomi pieņemt patstāvīgus un operatīvus lēmumus par daudziem svarīgiem republikas reliģiskās dzīves jautājumiem. Pilnvarotā un tā aparāta darbinieku pienākumi galvenokārt aprobežojas ar starpnieka vai padomdevēja funkciju pildīšanu. Lai celtu mūsu iestādes autoritāti un varētu nopietni risināt visus jautājumus, nepieciešamas daudz lielākas paša aparāta pilnvaras, kā arī vajadzīgs tā zināms juridiskais statuss”. Tiek norādīti arī iemesli: krasa reliģiskās dzīves aktivitātes palielināšanās un sabiedrības intereses pieaugums par baznīcu; kustība par bijušo kulta celtņu atdošanu atpakaļ ticīgajiem; baznīcu starptautisko sakaru paplašināšanās un nostiprināšanās; sevišķi aktīva reliģiskās dzīves propoganda un atspoguļošana republikas masu informācijas līdzekļos; kulta kalpotāju iesaistīšana dažādos sabiedriski politiskos pasākumos; ievērojami pieaug reliģisko centru pieprasījumi palielināt reliģiskās literatūras izdošanu; krasi pieaudzis reliģisko apvienību, kulta kalpotāju un ticīgo iesniegumu, sūdzību un dažādu priekšlikumu skaits, kuri tiek adresēti dažādām Vissavienības un republikas instancēm”.

Nespēja tikt galā ar radikāli pieaugušajiem uzdevumiem, nespēja reaģēt uz prasībām, lūgumiem, daudzveidīgajām pārmaiņām bija viens no iemesliem, kāpēc Reliģijas lietu padomes Pilnvarotais un tā “aparāts” vairs nespēja kontrolēt un ietekmēt Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā notiekošos procesus.

Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, reliģiskās kopienas praksē aprobēju jaunu, integrālas pieejas dievkalpojuma formu, kurā tā dalībnieki var piedalīties vienlaicīgi klātienē un tiešsaistē, apmācību ciklu kristietības pamatjautājumos, kas balstīts integrālās teorijas pamatprincipos, Tilmana Haberera (Tilmann Haberer) izstrādātās integrālās teoloģijas struktūrā un Jura Rubeņa apkopoto garīgo prakšu sistēmā. Reliģiskās kopienas praksē aprobēju arī Sandras Hauzeres (Sandra Hauser) integrālā kristīgā garīguma lūgšanas, vingrinājumus un impulsus. 

Veicot izglītības darbību pētījumu par Latvijas kristīgās kopienas ietekmi sabiedrības attīstībā 20.un 21.gadsimta mijā, sastādīju interviju struktūru un plānu pētījumam, kuru veikšu ar interpretatīvi fenomenoloģiskās analīzes (IPA) metodi. Turpināju konferences par pēckovidlaika kristietību organizēšanu, kas ir plānota 2021.gada 4.-5.novembrī, pārskata periodā noturot 4 darba sēdes tiešsaistē.

Pārskata periodā tika sagatavota publikācija “Luteriskās baznīcas Latvijā ticamības krīze 1987. - 1989.gadā un tās atrisinājums.” 79. Latvijas Universitātes starptautiskā zinātniskās konferences Teoloģijas un reliģijpētniecības sekcijas tēžu krājumā, ko izdeva LU Akadēmiskais apgāds.

Pārskata periodā sagatavoju paneļdiskusijas pieteikuma sarunu festivālam “Lampa” 2021.gada 20.-21.augustā par tēmu, kā integrāls garīgums un garīgas prakses var palīdzēt cilvēkam laikā, kad nav noteiktības, bet paliek vienīgi ticība. Paņeļdiskusijas nosaukums - “Garīguma nozīme krīžu pārvarēšana”, tajā kopā ar mani piedalīsies teologs Rinalds Grants, Andra Muižniece un Gustavs Terzens. Diskusiju vadīs Daina Jāņkalne.

Pārskata periodā gatavoju iesniegšanai izdevumā “Ceļš” Nr.72 (LU Teoloģijas fakultātes teoloģisks, reliģijpētniecisks un kultūrvēsturisks recenzēts izdevums ar starptautisku redakcijas kolēģiju, kura raksti atrodami arī EBSCO datubāzē) zinātnisko rakstu ““Luteriskās baznīcas Latvijā ticamības krīze 1987.-1989. gados”.

Pārskata periodā vadīju sekojošus bakalaura un maģistra darbus LU Teoloģijas fakultātē: Judītes Zušmanes bakalaura darbu „Militārā dienesta aicinājums – Teoloģijas antropoloģijas un psiholoģijas kontekstā”, Ilzes Ūdres bakalaura darbu “Vakarēdiena prakse LELB Covid-19 pandēmijas laikā”, Kristīnes Bērziņas maģistra darbu “Cerība un tās nozīme smagu slimu pacientu aprūpē”, Ivara Baula maģistra darbu “Covid krīzes apstākļi kā katalizators garīgai izaugsmei”, Diānas Grīnvaldes maģistra darbu “Evaņģēliski luteriskās baznīcas sovjetizācija: Igaunijas un Latvijas piemērs (1946-1968)”, kā arī recenzēju Annas Marlēnas Mekšas bakalaura darbu “LELB jauniešu ticības krīzes pieredze”.

Pārskata periodā vadīju LU Teoloģijas fakultātē studiju kursu “Ievads praktiskā teoloģijā” bakalaura studiju programmā un studiju kursu “Teoloģija un prakse” maģistra studiju programmā.

Pārskata periodā piedalījos LU tīmekļseminārā “Datubāze Web of Science studijām un pētniecībai” un iepazinos ar informatīvā semināra “Zinātniskās publikācijas rakstīšanas process un bibliometrija” un tīmekļsemināra “Datubāze Scopus studijām un pētniecībai”materiāliem.

Pārskata periodā esmu pilnveidojis savas angļu valodas zināšanas, mācoties Latvijas Universitātes studiju kursā “Akadēmiskā personāla profesionālās angļu valodas prasmju pilnveide darbam studiju vidē” (kursa kods ValoT249).

Pārskata periodā veicu plānošanas darbu vienas vienības izmaksa plānā paredzētajam komandējumam uz Vāciju, lai veiktu konsultācijas ar integrālās kristietības eksperti Marionu Kistenmaheri un teologu Andreāsu Ebertu par alternatīvām kristietības formām un pieaugušo izglītības metodēm, ar Augsburgas universitātes profesori Katarīnu Cemingu par 21.gadsimta garīgumu un integrālo teoriju, interviju ar kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” starptautisko atbalstītāju, arhibīskapu emeritus Elmāru Ernstu Rozīti, konsultācijas ar mācītāju un integrālās teoloģijas ekspertu Tilmanu Habereru.

Pārskata periodā no 2021. gada 1.jūnija līdz 2021. gada 31. augustam turpināju pilnveidot pētniecības kompetences, veicot pētniecības darbu Latvijas Valsts arhīvā par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) stāvokli 1987.-1989. gadā, saraksti ar Reliģijas lietu padomes pilnvaroto, pretdarbību kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" iniciatīvām no baznīcas un valsts puses un Potsdamas Leibnica Laika vēstures pētniecības centra bibliotēkā (Vācija) par izmaiņām padomju politikā pret reliģiskām organizācijām "perestroikas" un "glasnostj" kontekstā, Austrumeiropas baznīcu (Vācijas Demokrātiskā republikā, Čehoslovākijā, Ungārijā) situāciju 1985.-1989.gados, LELB un kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" kontekstu Austrumeiropas sociālistisko valstu sabiedriski politisko pārmaiņu un revolūciju ietvarā 1989. gadā.

Pētniecības darbā uzmanību pievērsu sabiedriski politiskajiem un ideoloģiskajiem apstākļiem, kas veicināja dažādu neformālu sociālu kustību izveidi PSRS sastāvā esošajās nacionālajās republikās, to starp, tādu kustību kā “Helsinki-86” un “Atdzimšana un atjaunošanās” Latvijā. Šāda veida sabiedriskas iniciatīvas kļuva iespējamas ar 1986. gada sākumu, kad Mihaila Gorbačova iekšpolitiskais kurss iegūst ideoloģisku raksturu, un publiskajā telpā parādās nojēgumi “perestroika” un “glasnostj”. Jauno, uz reformām vērsto politiku veidoja utopiskas idejas, un tas bija pēdējais mēģinājums īstenot sociālismu ar “cilvēcisku seju”. Tā bija ideoloģiska pārbūve, savienota ar ticību, ka ir iespējams atgriezties “atpakaļ pie Ļeņina” un tādā veidā koriģēt gadu desmitiem ilgo novirzīšanos no sociālisma sākotnējā kursa. M. Gorbačovs un viņa domubiedri un līdzgaitnieki nebija zaudējuši ticību, ka Krievijā varētu uzcelt sociālistisku sabiedrību. Pirmajos reformas gados šai pieejai bija panākumi - attiecību saraušana ar staļiniskajām dogmām radīja priekšstatu, ka ir iespējama liberāla valsts komunistiskā ietvarā. Attiecībā uz Austrumeiropu un Baltijas republikām M.Gorbačovs uzskatīja, ka sociālisms vairāku desmitu laikā ir tik dziļi iesakņojies cilvēku apziņā, ka viņi brīvprātīgi vēlēsies to uzturēt pie dzīvības. Tas gan liecina, cik maz viņš pazina savu “impēriju”. 1986. gadā uzsāktā “glasnostj” politika pamazām iepludināja padomju sabiedrībā jaunu garu. Parādījās pirmās plurālistiskās formas medijos. Laikrakstos varēja atklāti debatēt par dažādiem jautājumiem, tika tiražētas iepriekš aizliegtas filmas un grāmatas, strauji sakustējās arī politiskā dzīve. Taču situācija 1987. gada beigās, pieaugot dažādu neformālu kustību skaitam, kuras esošā valsts struktūra nespēja vairs kontrolēt, reformu ideologiem lika sākt nojaust, ka komunistiskā partija no pārmaiņu avangarda pārvēršas to kavēklī, ņemot vērā neviennozīmīgo attieksmi pret reformām pašas partijas iekšienē. Reformu stratēģijas izpausmes bija disidentu amnestijas, “glasnostj” izplatība sabiedrībā un daļēji brīvās vēlēšanas 1989. gadā. Taču M.Gorbačovs un viņa līdzgaitnieki neapzinājās, kādus spēkus viņi atraisa. Nevienam no viņiem nebija nekādas pieredzes ar demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības veidošanu. Viņi joprojām domāja, ka sabiedrību var vadīt paternāli, un nebija nobrieduši savu reformas konsekvencēm un nevarēja tādi būt - savas socializācijas padomju sistēmā dēļ. “Glasnotj” un politiskā pluralizācija kļuva neatkarīga no to sākotnējā iniciatora - partijas. Jo vairāk tika diskutēts par padomju režīma noziegumiem, jo vairāk kritās partijas autoritāte. Pirmo reizi kopš 1920. gada attīstījās dažādi politiski virzieni. Strauji samazinājās Maskavas ietekme uz atsevišķajām padomju republikām, kurās, izmantojot centra vājumu, to elites nostiprināja savu ietekmi. Partijas lielākajā daļā pieauga M.Gorbačova pretinieku skaits, ko palielināja arī ekonomiskās situācijas pasliktināšanās. Reformas padomju valsti noveda nevis pie cerētā ekonomiskā paātrinājuma, bet gan ieveda jaunā krīzē.

Ja vēl 1987. gada 4. septembrī Reliģijas lietu padomes pilnvarotais Latvijas PSR E.E.Trops rakstīja Latvijas Kompartijas CK Propogandas un aģitācijas nodaļai, ka  “(..) Latvijas PSR situācijā notiek lēna, pakāpeniska, bet noturīga ticīgo skaita samazināšanās, kā rezultātā notiek pakāpeniska reliģisko apvienību sairšana”, tad nākamais, jaunizveidotās un no PSRS centrālās varas ne tik daudz atkarīgā, Latvijas PSR Ministru Padomes Reliģijas lietu departamenta, vadītājs A.Kublinskis, informatīvajā atskaitē par reliģisko organizāciju darbību 1989. gadā raksta, ka, salīdzinot ar 1988. gadu kristības pieaugušas par 75%, laulības par 94%, kristīgas izvadīšanas par 12% un ka “reliģisko organizāciju autoritātes pieaugumu ir sekmējusi to politiskā aktivitāte un līdzdalība nacionālās pašapziņas atjaunošanā”, īpaši norādot, ka vislielākais aktivitātes pieaugums ir tieši luterāņu baznīcā.

Tomēr, līdzīgi kā arī citās Austrumeiropas sociālistiskajās valstīs, kurās baznīca spēlēja nozīmīgu lomu sabiedriskās iekārtas pārveidē, arī Latvijā Atmodas laikā cilvēku pilnās baznīcas kopumā neizraisīja ilgtspējīgas un noturīgas izmaiņas cilvēku reliģiozitātē un garīgumā. Piemēram, Rietumu medijos bieži tajā laikā izplatītās fotogrāfijas ar cilvēku pārpilnajām baznīcām Vācijas Demokrātiskajā republikā 1988. -1989. gadā saistījās ar to, ka baznīcas, kurām Ē.Honekera režīms sniedza ievērojami lielāku autonomiju nekā Latvijā, jau kopš 80. gadu vidus atvēra savas durvis visdažādākajām sabiedriskajām iniciatīvām, diskusijām, grupām, kam tiešā veidā bija mazs sakars ar draudzi un kristīgo ticību, un tieši mācītāji bija vieni no aktīvākajām politisko reformu balsīm. Piemēram, tieši baznīcas pārstāvji 1989. gada beigās -1990. gada sākumā bieži vadīja tā saucamos “Apaļos galdus” (Runder Tisch) - diskusiju un lēmumu pieņemšanas forumus gan valsts, gan pašvaldību līmeņos (VDR, Polijā, Ungārijā, Bulgārijā), kas ar savu antihierarhisko sēdēšanas kārtību simbolizēja visu dalībnieku vienlīdzību, kas sekmēja krīžu pārvarēšanu un visām pusēm pieņemamu kompromisu atrašanu. Šī metode, galvenokārt, leģitimācijas trūkuma dēļ, sevi izsmēla, kad brīvu vēlēšanu rezultātā šajās valstīs tika ievēlēti jauni parlamenti un izveidotas jaunas valdības.  “Apaļā galda” pārvaldes modelis joprojām tiek idealizēts kā parlamentārās demokrātijas alternatīva.

Pētniecības kompetenču pilnveidi īstenoju arī veicot tīklošanās aktivitāti ar LELB pasaulē arhibīskapu emeritus E.E.Rozīti par trimdas luterāņu baznīcas lomu pārmaiņu īstenošanā luterāņu baznīcā Latvijā padomju režīmā pēdējā desmitgadē un par trimdas sabiedrības un baznīcas lomu kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” atbalstīšanā un tās pozīciju stiprināšanā LELB 20. gadsimta 80. gadu beigās.         

Pārskata periodā attiecībā uz kustības “Atdzimšana un atjaunošanas” vēsturi un kontekstu esmu iepazinies ar tādiem releventās zinātniskās literatūras darbiem un autoriem kā “Baznīca sociālismā” (Wolfgang Thumser), “Pēdējie ģenerālsekretāri. Komunistiskā kundzība vēlīnajā sociālismā” (Martin Sabrow, Susanne Schattenberg), “Revolūcija uz kanceles, Politiskā vara un teoloģiskais vēstures vērtējums evaņģēliskajos sprediķos Vācijas apvienošanās laikā” (Birge-Dorothea Pelz), “Baznīca un revolūcija. Kristietība Eiropas centrālajā un austrumu daļā pirms un pēc 1989” (Hans Joachim Veen, Peter Maerz, Franz-Josef Schlichting), “Vēstures politika paplašinātajā Baltijas jūras telpā un tās aktuālie simptomi” (Oliver Rathkolb, Imbi Sooman), “Atmiņas un vēstures politika - kolektīvās kultūras atmiņas analīzes eiropeiskais modelis” (Oliver Rathkolb), “Padomju pagātne Baltijas valstīs: galvenās tēmas un problēmas kolektīvajā atmiņu un vēstures pētniecībā” (Elena Zubkova), “Ieslodzīti padomju domāšanas musturā? Piezīmes pieejā padomju pagātnei Igaunijā un Latvijā” (Karsten Brueggemann), “Apslēptie ievainojumi. Politiskās traumatizācijas vēlīnās sekas VDR un to starppaudžu pārnese” (Stefan Trobisch-Luetge, Karl-Heinz Bomberg), “Mēs piemērojāmies. Izdzīvošana VDR” (Roland Jahn), “Dzelzs priekškara bērni” (Sabine Rennefanz), “Darīt normālo. Pretošanās telpas VDR baznīcā” (Christa Sengenspeick-Roos), “Pašapliecināšanās un opozīcija” (Wolfgang Benz), “Reālsociālisma beigas. Opozīcija VDR no 70.gadiem līdz SED partijas varas sabrukumam” (Eberhard Kuhrt), “Sveču vara: atmiņas par miermīlīgo revolūciju” (Wener Kraetschell), “EDSO process un perestroika Padomju Savienībā: demokratizācija, vērtību maiņa un atrisinājums 1985-1991” (Yuliya Saal), “Pārskats par VDR baznīcu vēsturi” (Peter Zillmann), “Baznīcas VDR. No padomju iebrukuma līdz miermīlīgajai revolūcijai” (Andreas Stegmann). Savukārt, attiecībā uz integrālās baznīcas un sabiedrības veidošanu - “Kāpēc mums ir jābeidz glābt baznīcu?” (Burkhard Hose), “Godbijīgā necieņa” (Tom Thresher), “Kolektīvās traumas dziedināšana: saprast personiskās un globālās krīzes un izmantot tās kā iespējas” (Thomas Huebl), “Reliģijai rītdienai: Lielo tradīciju nākotnes vīzija - iekļaujošāka, visaptverošāka, pabeigtāka” (Kens Vilbers).               

Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21. gadsimtam” īstenoju tīklošanās aktivitāti ar teologu, autoru, integrālās kristietības un baznīcas vizionāru un ekspertu Andreāsu Ebertu par kristietības lomu sabiedrības integrālā un ilgtspējīgā attīstībā; ar mācītāju, autoru, bijušo garīgās aprūpes sniedzēju Vācijas Evaņģēliskās baznīcas (EKD) starpkonfesionālā projektā “Minhenes sala”, integrālās teoloģijas pārstāvi Tilmanu Habereru par vadlīnījām baznīcām, lai tās īstenotu mūsdienu cilvēka apziņas attīstības pakāpei 7.0 relevantus uzdevumus un vienlaikus integrētu visas attiecīgā sabiedrībā esošās apziņas attīstības pakāpes; izstrādājot kopīgi plānu T.Haberera priekšlasījumu ciklam par integrālās teoloģijas aprobēšanu reliģiskās kopienās, kā arī priekšlasījumam konferencei par pēckovidlaika kristietību Rīgā, 2021. gada novembrī; ar evaņģēlisko teoloģi un literatūrzinātnieci, autori, sertificētu “Spiral Dynamic Integral” treneri un integrālās kristietības eksperti Marionu Kistenmaheri par vadlīnījām baznīcas 7.0 uzdevumu izstrādāšanā 21. gadsimta sabiedrībās esošās dažādības miermīlīgai līdzās pastāvēšanai un reliģiskās daudzveidības savstarpējai mijiedarbībai; ar mācītāju, mākslinieku un autoru Verneru Tiki Kistenmaheru par alternatīvu sabiedrības attīstības modeli, kas balstās sabiedrības locekļu kooperācijā, kā arī par jaunu, pozitīvu cilvēka izpratni kristietībā.

Izglītības darbību pētījuma “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam” īstenošanai iniciēju regulārām tikšanās reizēm Integrālā foruma iniciatoru grupu, kura diskutētu par integrālas un pasaulcentriskas baznīcas un draudzes aspektu iedzīvināšanu esošajās reliģiskajās kopienās vai arī ārpus to struktūrām.

10. un 11. jūnijā piedalījos starptautiskā tiešsaistes konferencē “Soviet Sprituality: the Phenomen and its Reserach Possibilities”, ko organizēja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts starpdisciplināra pētniecības projekta “Padomju garīgums” Latvijā: attīstība, iezīmes un ietekmes modeļi” ietvaros, kā arī turpināju konferences par pēckovidlaika kristietību organizēšanu, kas ir plānota 2021. gada 4.-5. novembrī, noturot vairākas darba sēdes tiešsaistē. 20.augustā piedalījos sarunu festivālā “Lampa” paneļdiskusijā “Garīguma nozīme krīžu pārvarēšana” par integrālā garīguma spēju palīdzēt cilvēkam nenoteiktības laikā, kurā informēju arī par pētniecības rezultātiem.

Pārskata periodā kā līdzautors piedalījos raksta “To exist is to change: The Latvian experience of Holy Communion during Covid-19” tapšanā publicēšanai recenzētā izdevumā “Me, Myself and I: Isolation, Community and Religion” izdevniecībā “Routledge”, savukārt kā darbu vadītājs piedalījos sekojošu bakalaura un maģistra darbu aizstāvēšanās LU Teoloģijas fakultātē: Judītes Zušmanes bakalaura darba „Militārā dienesta aicinājums – Teoloģijas antropoloģijas un psiholoģijas kontekstā”, Ilzes Ūdres bakalaura darba “Vakarēdiena prakse LELB Covid-19 pandēmijas laikā”,    Kristīnes Bērziņas maģistra darba “Cerība un tās nozīme smagu slimu pacientu aprūpē”, Ivara Baula maģistra darba “Covid krīzes apstākļi kā katalizators garīgai izaugsmei”, Diānas Grīnvaldes maģistra darba “Evaņģēliski luteriskās baznīcas sovjetizācija: Igaunijas un Latvijas piemērs (1946-1968)” un kā recenzents - Annas Marlēnas Mekšas bakalaura darbam “LELB jauniešu ticības krīzes pieredze”.

Vienlaikus veicu plānošanas darbu vienas vienības izmaksas ietvaros paredzētajam komandējumam uz Vāciju, lai veiktu pētniecības darbu Leibnica Laika vēstures pētniecības centra bibliotēkā Potsdamā (Vācija), Austrumeiropas pētniecības centrā Brēmenē (Vācija) un Berlīnes Brīvās universitātes Austrumeiropas institūta bibliotēkā (Vācija).