Akadēmiskais centrs
Projekta nosaukums: Panākumspēja sabiedrības ilgtspējīgai un integrālai attīstībai kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” gadījuma kontekstā
Projekta līguma numurs: 1.1.1.2/VIAA/3/19/498
Projekta īstenošanas termiņš: 2020.gada 1.marts – 2023.gada 28.februāris
Projekta kopējais finansējums: 133805.88 EUR, tai skaitā LU finansējums 6690.31
Projekta mērķis: Radīt jaunas un pilnveidot esošās zināšanas baznīcas vēstures un praktiskās teoloģijas jomā, veicinot valsts un sabiedrības ilgtspējīgu attīstību un nodrošinot zinātniskās kapacitātes palielināšanu
Pārskata periodā no 2020.gada 1.jūnija līdz 31.augustam īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, veicot pētniecības darbu, turpinot izstrādāt monogrāfijas praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru” pirmo daļu, pievēršoties garīdznieku un laju kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” aktivitātēm laikā līdz 1989.gada aprīlim, kad kustības dalībnieki pēc vēlēšanām Ģenerālā Sinodē pilnībā nomainīja līdzšinējo luterāņu baznīcas vadību - Konsistoriju, ieskaitot arhibīskapu, par kuru ievēlēja kustības izvirzīto kandidātu Kārli Gailīti. Pētniecības darbu veicu, iepazīstoties ar līdzšinējiem pētījumiem šajā tēmā, strādājot ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhīva avotiem, kā arī iepazīstoties ar materiāliem, kas atrodami Latvijas Tautas frontes muzeja fondos, līdztekus turpinot iepazīstieties arī ar vietnē periodika.lv atrodamajām publikācijām trimdas izdevumos par notikumiem Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 80.gadu beigās.
1987.gada pirmajā pusē masu informācijas līdzekļos bija vērojama padomju režīma un LELB kopīga tendence - mērķtiecīga vēršanās pret garīdzniekiem, kuri aicināja baznīcā uz demokrātiskām reformām. Jaunie progresīvie mācītāji sadarbojās ar cilvēktiesību aizstāvju grupu “Helsinki 86”, kura pieprasīja valsts varas iestādēm pārtraukt ticīgo diskrimināciju, baznīcas atkarību no valsts un dot tai pilnīgu brīvību tās reliģiskajā darbībā. LELB vadības vēršanās pret kustību “Atdzimšana un atjaunošanās”, kas nodibinājās solidarizējoties ar “Helsinki 86” grupu, izraisīja baznīcā protestus un nemierus pret baznīcas autoritāro vadības stilu. Tā, piemēram, draudzes, no kurām baznīcas vadība atcēla mācītājus - kustības dalībniekus, nelaida baznīcās arhibīskapa nozīmētos mācītājus, Teoloģijas semināra audzēkņi un mācībspēki boikotēja jauno, baznīcas vadībai lojālo semināra vadību. Kad arhibīskaps E.Mesters 1987.gada Ziemassvētku dievkalpojumā Jaunā Sv.Ģertrūdes baznīcā sprediķī stāstīja par “Dievam tīkamajām PSRS miera iniciatīvām iepretī ASV sātaniskumam” daudzi dievnamu pameta un ap 200 draudzes locekļi parakstīja protesta vēstuli. Par notikumiem LELB regulāri ziņoja tādi mediji kā radio “Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss”. LELB tika pārmesta nerēķināšanās ar garīdznieku un draudžu viedokļiem, to garīdznieku nosodīšana, kuri centās ateistiskās sabiedrības kontekstā kalpot pēc labākās sirdsapziņas, baznīcas vadības nostāšanās konfliktu gadījumos padomju režīma pusē. Garīdznieku un baznīcas vadības vidū valdīja parlamentārā ceļā vairs nepārvarama uzticēšanās krīzē. 1987.gada novembrī Reliģijas lietu pārvalde atzina, ka kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” kaitē baznīcas un sabiedrības interesēm, tā ir vērsta uz nacionālistisku un pretpadomju rīcību, uztur sakarus ar naidīgiem pretpadomju spēkiem Rietumos un pieprasīja nekavējoties pārtraukt kustības darbību, piedraudot ar to, ka kustības dalībniekiem tiks atņemtas mācītāja tiesības. Tajā pat laikā varēja vērot, ka režīma drošības iestādes nebija ieinteresētas atklātai konfrontācijai ar kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dalībniekiem, nevēloties izraisīt vēl lielāku starptautisku rezonansi. Diemžēl kustības dalībniekus Māri Ludviku un Jāni Kārklu valsts iestādes piespieda Latviju pamest, līdzīgu spiedienu vērsa arī pret Juri Rubeni. 1988.gada sākumā saspīlējums kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” attiecībās ar LELB vadību mazinājās, taču līdz atklātam dialogam nenonāca. Kustībā iesaistījās ar citu neformālo kustību aktivitātēs. Par svarīgu jautājumu 1988.gada otrajā pusē kļuva kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dalībnieku iesaistīšanās Latvijas Tautas frontē. Tās valdē 1988.gadā tika ievēlēts Juris Rubenis. Savukārt, Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Konsistorijas kanclers Kārlis Gailītis iesaistījās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) darbā. 1989.gada aprīlī LELB Ģenerālā Sinode ievēlēja jaunu baznīcas pārvaldi - Konsistoriju, nomainot visus iepriekšējos tās locekļus. Tās gaitā kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” pārstāvis Modris Plāte ierosināja arī arhibīskapa Ē.Mestera pārvēlēšanu, par ko nobalsoja pārliecinošs sinodāļu vairākums. Vēlēšanu rezultātā ar četru balsu pārsvaru Ē.Mestera vietā par arhibīskapu tika ievēlēts kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” kandidāts Kārlis Gailītis. Gandrīz visi kustības dalībnieki bija demokrātiskā veidā ievēlēti baznīcas pārvaldē, un kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” savus mērķus baznīcā un sabiedrībā varēja īstenot pavisam citādākā veidā kā līdz šim. Tika reorganizēts baznīcas pārvaldes darbs, izveidotas darba nozares, Konsistorijas sēdes notika reizi nedēļā un tās sēžu protokoli tika publicēti, sākās intensīva jauno mācītāju un teologu sagatavošana Teoloģijas seminārā. Baznīca aktīvi iesaistījās Trešās Atmodas procesos, pavisam citā kvalitātē attīstījās sadarbība ar luterāņu baznīcu trimdā, abām pusēm apliecinot, ka sākusies abu baznīcu - Latvijā un trimdā - atkalapvienošanās, sākās darbs pie padomju režīma atņemto baznīcas ēku atgūšanas. Līdztekus daži iepriekšējās baznīcas vadības pārstāvji asi kritizēja jauno baznīcas vadību, boikotēja tās lēmumus un centās pat pārstāvēt baznīcu starptautiskās kristīgajās organizācijās.
Pirmo posmu jaunu zināšanu attīstīšanā un aprobācijā, veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, veicināja Covid-19 vīrusa krīzes radītā situācija, kurā kristīgā baznīca tika konfrontēta ar daudziem eksistenciāliem izdzīvošanas un jēgas jautājumiem. Piepeši esošie gadsimtiem lietotie tradicionālie evaņģēlija komunikācijas mediji un kristīgā reliģiskā prakse – dievkalpojums, rituāli, pasākumi, kā arī to noturēšanai speciāli izveidotās telpas: dievnami un draudzes nami, kļuva neizmantojami. Arī draudžu darbs ar mērķa grupām, kas balstās savstarpējā saskarsmē, piepeši vairs ierastajā veidā nebija iespējams. Līdzšinējā kristietības forma, kas balstījās uz cilvēku sanākšanu kopā, piepeši saskarās ar savām robežām. Kristīgās kopienas digitalizācija ir viens aspekts tās panākumspējā un ieguldījumā sabiedrības ilgtspējas modeļa veidošanā. Šos jautājumus padziļinātāk pētīju, organizējot un 1.jūlijā vadot LU Teoloģijas fakultātē domnīcu “Vai liekam punktu? Kā reliģiskas draudzes pārdzīvo Covid krīzi”, gatavojot un iesniedzot rakstu krājumā “Ceļš” publicēšanai zinātnisko rakstu “Vai liekam punktu? Digitālie pasludināšanas formāti Covid krīzes laikā”, kā arī gatavojoties diskusijai “Postcovid kristietība” sarunu festivālā “Lampa”. Būtiski dati tika iegūti, augusta mēnesī organizējot un veicot aptauju un analīzi Latvijas kristīgajās draudzes par digitāliem pasludināšanas formātiem Covid krīzes laikā, pielāgojot mūsu kontekstam līdzīgas aptaujas jautājumus, kuru veica Vācijas Evaņģēliskās baznīcas Socioloģijas institūts, kā arī vadot LU Teoloģijas fakultātes bakalauru studentu virtuālo praksi kursa “Ievads praktiskā teoloģijā” ietvaros. Populārzinātniska rakstura rakstu par šo tēmu publicēju Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas izdevumā “Svētdienas Rīts” augusta numurā.
Jaunas zināšanas tika iegūtas, 15. jūnijā piedaloties Izglītības un zinātnes ministrijas un Latvijas zinātnes padomes organizētā tiešsaistes seminārā "Pētniecības komunikācija politikas veidotājiem", kurā piedalījās pētnieki un zinātnisko institūciju pārstāvji, kā arī 32 akadēmisko stundu apjomā apgūstot intensīvo kursu “Zinātniskās darbības publicēšanās prasmes” laikā no 16. jūnija līdz 3. jūlijam, kas bija daļa no ESF projekta Nr.8.2.2.0/18/I/004 "Latvijas Universitātes studiju virziena "Izglītība, pedagoģija un sports" motivēts, mūsdienīgs un konkurētspējīgs akadēmiskais personāls" un Nr.8.2.2.0/18/A/010 "Akadēmiskā personāla atjaunotne un kompetenču pilnveide Latvijas Universitātē" 3.3. aktivitātes.
Pārskata periodā vadīju Teoloģijas fakultātes bakalaura programmas studentes Airas Līcītes bakalaura darbu “Dieva tēla uztveres ietekme uz bērna neizārstējamības pieņemšanu bērnu onkoloģijas paliatīvās aprūpes kontekstā”, kā arī recenzēju bakalaura programmas studentes Lienes Sandalānes bakalaura darbu “Katoļu garīdznieku apostāze Latvijas PSR kā daļa no Ņ.Hruščova režīma (1953-1964) antireliģiskās propogandas”.
Diemžēl Covid-19 krīzes dēļ bija jāpārceļ uz vēlāku laiku paredzētās klātienes konsultācijas ar integrālās kristietības eksperti Marionu Kistenmaheri un pētniecības darbs Augsburgas universitātes Katoļu teoloģijas fakultātē un konsultācijas ar 21.gadsimta garīguma eksperti, profesori Katarīnu Cemingu.