Akadēmiskais centrs
Projekta nosaukums: Panākumspēja sabiedrības ilgtspējīgai un integrālai attīstībai kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” gadījuma kontekstā
Projekta līguma numurs: 1.1.1.2/VIAA/3/19/498
Projekta īstenošanas termiņš: 2020.gada 1.marts – 2023.gada 28.februāris
Projekta kopējais finansējums: 133805.88 EUR, tai skaitā LU finansējums 6690.31
Projekta mērķis: Radīt jaunas un pilnveidot esošās zināšanas baznīcas vēstures un praktiskās teoloģijas jomā, veicinot valsts un sabiedrības ilgtspējīgu attīstību un nodrošinot zinātniskās kapacitātes palielināšanu
Pārskata periodā no 2020.gada 1.marta līdz 31.maijam pilnveidoju pētniecības kompetences, veicot pētniecības darbu, izstrādājot monogrāfiju praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21.gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru”. Pirmais posms šajā pētniecības darbā saistās ar garīdznieku un laju kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidošanās un darbības vēstures izpēti Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 1987.-1989.gados, ko veicu Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhīvā, kā arī strādājot attālināti ar privātarhīvos esošajiem dokumentiem un ar vietnē www.periodika.lv atrodamajām publikācijām trimdas un Latvijas PSR izdevumos par kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” aktivitātēm.
Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca 20.gadsimta 80.gados bija nonākusi savdabīgā situācijā. Tās vadība atradās padomju režīmām paklausīgu un ilglaicīgi savos amatos esošu vadītāju rokās, kuri gadu gaitā bija izveidojuši ar padomju varas iestādēm saskanīgu baznīcas eksistēšanas veidu, un arī no saviem padotajiem, jo īpaši mācītājiem, pieprasīja paklausību saviem rīkojumiem un bezierunu atbalstu tās politikai. Ja vēl 80.gadu sākumā iebildumi un protestu iniciatīvas pret vadības kursu varēja iztulkot kā nesaskaņas un spriedzi baznīcas iekšpusē, tad 80.gadu otrajā pusē un beigās baznīcas vadības spītīgā turēšanās pretī nacionālās, garīgās un politiskās Atmodas tendencēm kļuva absurda. Tas noveda pie kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dibināšanas 1987.gada 14. jūnijā, kuru paši tās dalībnieki izprata kā kristīgu cilvēku reliģiski-ētisku atbildes reakciju Padomju valdības veicinātajiem pārkārtošanās un atklātības procesiem, tās locekļiem izjūtot dziļu nepieciešamību kristīgi izprastiem atjaunošanās un atklātības procesiem ienākt arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīvē.[1]
Līdz ar to kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidošanās 1987.gadā bija daļa no 80.gadu sākumā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā izveidojušās protesta un opozīcijas grupas darbības paplašināšanās un attīstības, ko īstenoja sākumā neliels garīdznieku loks (A.Beimanis, E.Bikše, A.Kavacis, M.Plāte, J.Rubenis. A.Vaickovskis, J.Dzeguze), bet vēlāk viņiem, sākot ar 80. gadu vidu, piebiedrojās arvien vairāk mācītāji, kuri apzinājās baznīcas vadības nespēju, neprasmi un nevēlēšanos atsaukties sava laika cilvēku garīgajam vajadzībām un padarīt baznīcu nozīmīgu sabiedrībai, kurā, perestroikas un demokratizācijās ietekmē, sāka parādīties pirmie pārmaiņu asni un Trešās Atmodas priekšvēstneši. Pārskata periodā pētītie arhīva dokumenti (Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas plenārsēžu un prezidija sēžu protokoli, kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidotie dokumenti un kustības pārstāvju sarakste ar baznīcas vadību) liecina par 80.gadu vidū arvien pieaugošo baznīcā plaisu starp režīmam paklausīgo un no tā atkarīgo garīdznieku daļu un jaunajiem (ne vienmēr gados, bet garā) vizionāriem, uz pārmaiņām vērstajiem, liturģisku un cita veida inovāciju izmēģinātājiem, kuri izmisīgi meklēja ceļus, ka uzrunāt nevis tikai esošos mazskaitlīgos un skaitā sarūkošos draudžu locekļus, bet visu sava laika sabiedrību, kurā modās interese par garīgiem jautājumiem un garīgu dzīvi. Baznīcas vadība atradās sadarbīgās ar padomju varu pozīcijās, tās nostāja un rīcība bija izdevīga varas interesēm, kurām tā ar savu darbību tām kalpoja, tāpēc nespēja adekvāti reaģēt nedz uz sabiedrībā notiekošo, nedz uz ideoloģiskajām un politiskajām izmaiņām arī padomju valsts dzīvē, tādā veidā pakāpeniski zaudējot cieņu un uzticēšanos sabiedrības acīs.
Kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” veidotāji bija saņēmuši nosodījumu un pretestību no baznīcas puses jau kopš 80.gadu sākuma. Tomēr attiecības īpaši saāsinājās pēc Ērika Mestera ievēlēšanas par arhibīskapu 1986.gadā. Baznīcas vadības represijas pret citādi domājošajiem savu kulmināciju sasniedza 1987.gada pirmajā pusē. Par nesadarbošanos un konfliktēšanu ar vietējās padomju varas pārstāvjiem baznīcas vadība uz gadu no amata atcēla mācītāju Modri Plāti, kas izraisīja asus iebildumus lielā mācītāju daļā un šaubas par arhibīskapa atbilstību savam amatam. Pēc kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” nodibināšanās, par līdzdalību tajā un atteikšanos no tās izstāties baznīcas vadība no baznīcas teoloģijas augstskolas (Teoloģijas semināra) rektora amata atcēla Robertu Akmentiņu, no prāvesta amata Aivaru Beimani. Kustības pārstāvji šo darbību rezultātā uzsāka, cik vien tas bija iespējams padomju varas apstākļos, meklēt sabiedrotos Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā trimdā, saņemot morālu un praktisku atbalstu, vērsās pie starptautiskām baznīcu organizācijām, aicinot pārtraukt sadarbību ar baznīcas vadību Latvijā. Tā, piemēram, kustība izsūtīja draudzēm Ziemassvētkos savu “vēstījumu”, aicinot nolasīt no kanceles tradicionālā arhibīskapa vēstījuma vietā. Tikai 1988.gada sākumā, nespējot tālāk pretoties pieaugošajai kritikai un noskaņai sabiedrībā, baznīcas vadība sāka atzīt savu kļūdaino vēršanos pret kustības pārstāvjiem, taču tas jau bija novēloti.
Kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” galvenie sākotnējie ierosinājumi bija vērsti uz to, lai baznīcas vadībā sāktos diskusija par izmaiņām dažos Nolikuma par reliģiskajām apvienībām Latvijas PSR (apstiprināts 1976.gada 28.oktobrī) punktos, kuri neatbilst realitātei un traucē demokrātizācijas procesam baznīcā. Tā, piemēram, kustība aicināja diskutēt jautājumu par aktīvā karadienesta kristiešiem aizstāšanu ar celtniecības darbiem vai darbu sociālās palīdzības dienestā, dot baznīcai tiesības veikt kristīgo audzināšanaa darbu, juridiskas personas tiesības, tiesības uzstāties masu medijos, izdot kristīgo literatūru, darboties veselības un sociālās aprūpes institūcijās un citus, kas iestājas par pārmaiņām baznīcas situācijā valstī un sabiedrībā, kļūstot par integrālu daļu no nevalstiskā un neformālā aspekta sabiedrības un valsts kontekstā.
Kristietības lomu sabiedrības integrālās attīstības procesā dziļāk izprast bija iespējams, no 27. līdz 31.maijam piedaloties Eiropas integrālajā tiešsaistes konferencē "Global Integral Awakens" (Budapešta, Ungārija), kur ieguvu jaunas zināšanas tādās tēmās kā globālās integrālās kopienas nepieciešamība, integrālā veselības aprūpe COVID-19 pandēmijas izraisītās krīzes laikā, sinerģijas īstenošana transformatīvajā pārveidē, spirāldinamikas pieeja darbā ar organizācijām, integrālo teoriju un tās pielietojamību, kā arī iepazinos ar daudzskaitlīgo radošo darbnīcu materiāliem.
Stagnatīvās tendences Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 20. gadsimta 80. gados un luteriskajā baznīcā valdošās liberālās teoloģijas tradīcijas nomaiņa ar fundamentālismā balstītiem ieskatiem laikā no 1993.gada līdz 2000.gadam rosināja pieteikt LU Teoloģijas fakultātes kolektīvajai monogrāfijai tēmu par šo procesu iemesliem, priekšnoteikumiem, virzību un tendencēm.
Diemžēl Covid -19 krīzes dēļ bija jāpārceļ uz vēlāku laiku paredzētais pētniecības darbs Berlīnes Brīvās universitātes Austrumeiropas institūta bibliotēkā (Vācija) un piedalīšanās ar prezentāciju par savu pēcdoktorantūras pētījuma tematu tematisko diskusiju grupai "Jauni risinājumi sabiedrības attīstībai PostDoc pasākuma publicitātes ietvaros 7. aprīlī paredzētajā forumā jauniešiem "Zinātnes daudzveidīgums un potenciāls Latvijā".
[1] Kristīgās kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” pamatprincipu 1.p.