Projekta nosaukums: Panākumspēja sabiedrības ilgtspējīgai un integrālai attīstībai kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” gadījuma kontekstā

Projekta līguma numurs: 1.1.1.2/VIAA/3/19/498
Projekta īstenošanas termiņš: 2020.gada 1.marts – 2023.gada 28.februāris
Projekta kopējais finansējums: 133805.88 EUR, tai skaitā LU finansējums 6690.31
Projekta mērķis: Radīt jaunas un pilnveidot esošās zināšanas baznīcas vēstures un praktiskās teoloģijas jomā, veicinot valsts un sabiedrības ilgtspējīgu attīstību un nodrošinot zinātniskās kapacitātes palielināšanu

 

Pārskata periodā no 2021. gada 1.jūnija līdz 2021. gada 31. augustam turpināju pilnveidot pētniecības kompetences, veicot pētniecības darbu Latvijas Valsts arhīvā par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) stāvokli 1987.-1989. gadā, saraksti ar Reliģijas lietu padomes pilnvaroto, pretdarbību kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" iniciatīvām no baznīcas un valsts puses un Potsdamas Leibnica Laika vēstures pētniecības centra bibliotēkā (Vācija) par izmaiņām padomju politikā pret reliģiskām organizācijām "perestroikas" un "glasnostj" kontekstā, Austrumeiropas baznīcu (Vācijas Demokrātiskā republikā, Čehoslovākijā, Ungārijā) situāciju 1985.-1989.gados, LELB un kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" kontekstu Austrumeiropas sociālistisko valstu sabiedriski politisko pārmaiņu un revolūciju ietvarā 1989. gadā.

Pētniecības darbā uzmanību pievērsu sabiedriski politiskajiem un ideoloģiskajiem apstākļiem, kas veicināja dažādu neformālu sociālu kustību izveidi PSRS sastāvā esošajās nacionālajās republikās, to starp, tādu kustību kā “Helsinki-86” un “Atdzimšana un atjaunošanās” Latvijā. Šāda veida sabiedriskas iniciatīvas kļuva iespējamas ar 1986. gada sākumu, kad Mihaila Gorbačova iekšpolitiskais kurss iegūst ideoloģisku raksturu, un publiskajā telpā parādās nojēgumi “perestroika” un “glasnostj”. Jauno, uz reformām vērsto politiku veidoja utopiskas idejas, un tas bija pēdējais mēģinājums īstenot sociālismu ar “cilvēcisku seju”. Tā bija ideoloģiska pārbūve, savienota ar ticību, ka ir iespējams atgriezties “atpakaļ pie Ļeņina” un tādā veidā koriģēt gadu desmitiem ilgo novirzīšanos no sociālisma sākotnējā kursa. M. Gorbačovs un viņa domubiedri un līdzgaitnieki nebija zaudējuši ticību, ka Krievijā varētu uzcelt sociālistisku sabiedrību. Pirmajos reformas gados šai pieejai bija panākumi - attiecību saraušana ar staļiniskajām dogmām radīja priekšstatu, ka ir iespējama liberāla valsts komunistiskā ietvarā. Attiecībā uz Austrumeiropu un Baltijas republikām M.Gorbačovs uzskatīja, ka sociālisms vairāku desmitu laikā ir tik dziļi iesakņojies cilvēku apziņā, ka viņi brīvprātīgi vēlēsies to uzturēt pie dzīvības. Tas gan liecina, cik maz viņš pazina savu “impēriju”. 1986. gadā uzsāktā “glasnostj” politika pamazām iepludināja padomju sabiedrībā jaunu garu. Parādījās pirmās plurālistiskās formas medijos. Laikrakstos varēja atklāti debatēt par dažādiem jautājumiem, tika tiražētas iepriekš aizliegtas filmas un grāmatas, strauji sakustējās arī politiskā dzīve. Taču situācija 1987. gada beigās, pieaugot dažādu neformālu kustību skaitam, kuras esošā valsts struktūra nespēja vairs kontrolēt, reformu ideologiem lika sākt nojaust, ka komunistiskā partija no pārmaiņu avangarda pārvēršas to kavēklī, ņemot vērā neviennozīmīgo attieksmi pret reformām pašas partijas iekšienē. Reformu stratēģijas izpausmes bija disidentu amnestijas, “glasnostj” izplatība sabiedrībā un daļēji brīvās vēlēšanas 1989. gadā. Taču M.Gorbačovs un viņa līdzgaitnieki neapzinājās, kādus spēkus viņi atraisa. Nevienam no viņiem nebija nekādas pieredzes ar demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības veidošanu. Viņi joprojām domāja, ka sabiedrību var vadīt paternāli, un nebija nobrieduši savu reformas konsekvencēm un nevarēja tādi būt - savas socializācijas padomju sistēmā dēļ. “Glasnotj” un politiskā pluralizācija kļuva neatkarīga no to sākotnējā iniciatora - partijas. Jo vairāk tika diskutēts par padomju režīma noziegumiem, jo vairāk kritās partijas autoritāte. Pirmo reizi kopš 1920. gada attīstījās dažādi politiski virzieni. Strauji samazinājās Maskavas ietekme uz atsevišķajām padomju republikām, kurās, izmantojot centra vājumu, to elites nostiprināja savu ietekmi. Partijas lielākajā daļā pieauga M.Gorbačova pretinieku skaits, ko palielināja arī ekonomiskās situācijas pasliktināšanās. Reformas padomju valsti noveda nevis pie cerētā ekonomiskā paātrinājuma, bet gan ieveda jaunā krīzē.

Ja vēl 1987. gada 4. septembrī Reliģijas lietu padomes pilnvarotais Latvijas PSR E.E.Trops rakstīja Latvijas Kompartijas CK Propogandas un aģitācijas nodaļai, ka  “(..) Latvijas PSR situācijā notiek lēna, pakāpeniska, bet noturīga ticīgo skaita samazināšanās, kā rezultātā notiek pakāpeniska reliģisko apvienību sairšana”, tad nākamais, jaunizveidotās un no PSRS centrālās varas ne tik daudz atkarīgā, Latvijas PSR Ministru Padomes Reliģijas lietu departamenta, vadītājs A.Kublinskis, informatīvajā atskaitē par reliģisko organizāciju darbību 1989. gadā raksta, ka, salīdzinot ar 1988. gadu kristības pieaugušas par 75%, laulības par 94%, kristīgas izvadīšanas par 12% un ka “reliģisko organizāciju autoritātes pieaugumu ir sekmējusi to politiskā aktivitāte un līdzdalība nacionālās pašapziņas atjaunošanā”, īpaši norādot, ka vislielākais aktivitātes pieaugums ir tieši luterāņu baznīcā.

Tomēr, līdzīgi kā arī citās Austrumeiropas sociālistiskajās valstīs, kurās baznīca spēlēja nozīmīgu lomu sabiedriskās iekārtas pārveidē, arī Latvijā Atmodas laikā cilvēku pilnās baznīcas kopumā neizraisīja ilgtspējīgas un noturīgas izmaiņas cilvēku reliģiozitātē un garīgumā. Piemēram, Rietumu medijos bieži tajā laikā izplatītās fotogrāfijas ar cilvēku pārpilnajām baznīcām Vācijas Demokrātiskajā republikā 1988. -1989. gadā saistījās ar to, ka baznīcas, kurām Ē.Honekera režīms sniedza ievērojami lielāku autonomiju nekā Latvijā, jau kopš 80. gadu vidus atvēra savas durvis visdažādākajām sabiedriskajām iniciatīvām, diskusijām, grupām, kam tiešā veidā bija mazs sakars ar draudzi un kristīgo ticību, un tieši mācītāji bija vieni no aktīvākajām politisko reformu balsīm. Piemēram, tieši baznīcas pārstāvji 1989. gada beigās -1990. gada sākumā bieži vadīja tā saucamos “Apaļos galdus” (Runder Tisch) - diskusiju un lēmumu pieņemšanas forumus gan valsts, gan pašvaldību līmeņos (VDR, Polijā, Ungārijā, Bulgārijā), kas ar savu antihierarhisko sēdēšanas kārtību simbolizēja visu dalībnieku vienlīdzību, kas sekmēja krīžu pārvarēšanu un visām pusēm pieņemamu kompromisu atrašanu. Šī metode, galvenokārt, leģitimācijas trūkuma dēļ, sevi izsmēla, kad brīvu vēlēšanu rezultātā šajās valstīs tika ievēlēti jauni parlamenti un izveidotas jaunas valdības.  “Apaļā galda” pārvaldes modelis joprojām tiek idealizēts kā parlamentārās demokrātijas alternatīva.

Pētniecības kompetenču pilnveidi īstenoju arī veicot tīklošanās aktivitāti ar LELB pasaulē arhibīskapu emeritus E.E.Rozīti par trimdas luterāņu baznīcas lomu pārmaiņu īstenošanā luterāņu baznīcā Latvijā padomju režīmā pēdējā desmitgadē un par trimdas sabiedrības un baznīcas lomu kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” atbalstīšanā un tās pozīciju stiprināšanā LELB 20. gadsimta 80. gadu beigās.         

Pārskata periodā attiecībā uz kustības “Atdzimšana un atjaunošanas” vēsturi un kontekstu esmu iepazinies ar tādiem releventās zinātniskās literatūras darbiem un autoriem kā “Baznīca sociālismā” (Wolfgang Thumser), “Pēdējie ģenerālsekretāri. Komunistiskā kundzība vēlīnajā sociālismā” (Martin Sabrow, Susanne Schattenberg), “Revolūcija uz kanceles, Politiskā vara un teoloģiskais vēstures vērtējums evaņģēliskajos sprediķos Vācijas apvienošanās laikā” (Birge-Dorothea Pelz), “Baznīca un revolūcija. Kristietība Eiropas centrālajā un austrumu daļā pirms un pēc 1989” (Hans Joachim Veen, Peter Maerz, Franz-Josef Schlichting), “Vēstures politika paplašinātajā Baltijas jūras telpā un tās aktuālie simptomi” (Oliver Rathkolb, Imbi Sooman), “Atmiņas un vēstures politika - kolektīvās kultūras atmiņas analīzes eiropeiskais modelis” (Oliver Rathkolb), “Padomju pagātne Baltijas valstīs: galvenās tēmas un problēmas kolektīvajā atmiņu un vēstures pētniecībā” (Elena Zubkova), “Ieslodzīti padomju domāšanas musturā? Piezīmes pieejā padomju pagātnei Igaunijā un Latvijā” (Karsten Brueggemann), “Apslēptie ievainojumi. Politiskās traumatizācijas vēlīnās sekas VDR un to starppaudžu pārnese” (Stefan Trobisch-Luetge, Karl-Heinz Bomberg), “Mēs piemērojāmies. Izdzīvošana VDR” (Roland Jahn), “Dzelzs priekškara bērni” (Sabine Rennefanz), “Darīt normālo. Pretošanās telpas VDR baznīcā” (Christa Sengenspeick-Roos), “Pašapliecināšanās un opozīcija” (Wolfgang Benz), “Reālsociālisma beigas. Opozīcija VDR no 70.gadiem līdz SED partijas varas sabrukumam” (Eberhard Kuhrt), “Sveču vara: atmiņas par miermīlīgo revolūciju” (Wener Kraetschell), “EDSO process un perestroika Padomju Savienībā: demokratizācija, vērtību maiņa un atrisinājums 1985-1991” (Yuliya Saal), “Pārskats par VDR baznīcu vēsturi” (Peter Zillmann), “Baznīcas VDR. No padomju iebrukuma līdz miermīlīgajai revolūcijai” (Andreas Stegmann). Savukārt, attiecībā uz integrālās baznīcas un sabiedrības veidošanu - “Kāpēc mums ir jābeidz glābt baznīcu?” (Burkhard Hose), “Godbijīgā necieņa” (Tom Thresher), “Kolektīvās traumas dziedināšana: saprast personiskās un globālās krīzes un izmantot tās kā iespējas” (Thomas Huebl), “Reliģijai rītdienai: Lielo tradīciju nākotnes vīzija - iekļaujošāka, visaptverošāka, pabeigtāka” (Kens Vilbers).               

Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21. gadsimtam” īstenoju tīklošanās aktivitāti ar teologu, autoru, integrālās kristietības un baznīcas vizionāru un ekspertu Andreāsu Ebertu par kristietības lomu sabiedrības integrālā un ilgtspējīgā attīstībā; ar mācītāju, autoru, bijušo garīgās aprūpes sniedzēju Vācijas Evaņģēliskās baznīcas (EKD) starpkonfesionālā projektā “Minhenes sala”, integrālās teoloģijas pārstāvi Tilmanu Habereru par vadlīnījām baznīcām, lai tās īstenotu mūsdienu cilvēka apziņas attīstības pakāpei 7.0 relevantus uzdevumus un vienlaikus integrētu visas attiecīgā sabiedrībā esošās apziņas attīstības pakāpes; izstrādājot kopīgi plānu T.Haberera priekšlasījumu ciklam par integrālās teoloģijas aprobēšanu reliģiskās kopienās, kā arī priekšlasījumam konferencei par pēckovidlaika kristietību Rīgā, 2021. gada novembrī; ar evaņģēlisko teoloģi un literatūrzinātnieci, autori, sertificētu “Spiral Dynamic Integral” treneri un integrālās kristietības eksperti Marionu Kistenmaheri par vadlīnījām baznīcas 7.0 uzdevumu izstrādāšanā 21. gadsimta sabiedrībās esošās dažādības miermīlīgai līdzās pastāvēšanai un reliģiskās daudzveidības savstarpējai mijiedarbībai; ar mācītāju, mākslinieku un autoru Verneru Tiki Kistenmaheru par alternatīvu sabiedrības attīstības modeli, kas balstās sabiedrības locekļu kooperācijā, kā arī par jaunu, pozitīvu cilvēka izpratni kristietībā.

Izglītības darbību pētījuma “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam” īstenošanai iniciēju regulārām tikšanās reizēm Integrālā foruma iniciatoru grupu, kura diskutētu par integrālas un pasaulcentriskas baznīcas un draudzes aspektu iedzīvināšanu esošajās reliģiskajās kopienās vai arī ārpus to struktūrām.

10. un 11. jūnijā piedalījos starptautiskā tiešsaistes konferencē “Soviet Sprituality: the Phenomen and its Reserach Possibilities”, ko organizēja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts starpdisciplināra pētniecības projekta “Padomju garīgums” Latvijā: attīstība, iezīmes un ietekmes modeļi” ietvaros, kā arī turpināju konferences par pēckovidlaika kristietību organizēšanu, kas ir plānota 2021. gada 4.-5. novembrī, noturot vairākas darba sēdes tiešsaistē. 20.augustā piedalījos sarunu festivālā “Lampa” paneļdiskusijā “Garīguma nozīme krīžu pārvarēšana” par integrālā garīguma spēju palīdzēt cilvēkam nenoteiktības laikā, kurā informēju arī par pētniecības rezultātiem.

Pārskata periodā kā līdzautors piedalījos raksta “To exist is to change: The Latvian experience of Holy Communion during Covid-19” tapšanā publicēšanai recenzētā izdevumā “Me, Myself and I: Isolation, Community and Religion” izdevniecībā “Routledge”, savukārt kā darbu vadītājs piedalījos sekojošu bakalaura un maģistra darbu aizstāvēšanās LU Teoloģijas fakultātē: Judītes Zušmanes bakalaura darba „Militārā dienesta aicinājums – Teoloģijas antropoloģijas un psiholoģijas kontekstā”, Ilzes Ūdres bakalaura darba “Vakarēdiena prakse LELB Covid-19 pandēmijas laikā”,    Kristīnes Bērziņas maģistra darba “Cerība un tās nozīme smagu slimu pacientu aprūpē”, Ivara Baula maģistra darba “Covid krīzes apstākļi kā katalizators garīgai izaugsmei”, Diānas Grīnvaldes maģistra darba “Evaņģēliski luteriskās baznīcas sovjetizācija: Igaunijas un Latvijas piemērs (1946-1968)” un kā recenzents - Annas Marlēnas Mekšas bakalaura darbam “LELB jauniešu ticības krīzes pieredze”.

Vienlaikus veicu plānošanas darbu vienas vienības izmaksas ietvaros paredzētajam komandējumam uz Vāciju, lai veiktu pētniecības darbu Leibnica Laika vēstures pētniecības centra bibliotēkā Potsdamā (Vācija), Austrumeiropas pētniecības centrā Brēmenē (Vācija) un Berlīnes Brīvās universitātes Austrumeiropas institūta bibliotēkā (Vācija).