Akadēmiskais centrsProjekta nosaukums: Panākumspēja sabiedrības ilgtspējīgai un integrālai attīstībai kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” gadījuma kontekstā
Projekta līguma numurs: 1.1.1.2/VIAA/3/19/498
Projekta īstenošanas termiņš: 2020.gada 1.marts – 2023.gada 28.februāris
Projekta kopējais finansējums: 133805.88 EUR, tai skaitā LU finansējums 6690.31
Projekta mērķis: Radīt jaunas un pilnveidot esošās zināšanas baznīcas vēstures un praktiskās teoloģijas jomā, veicinot valsts un sabiedrības ilgtspējīgu attīstību un nodrošinot zinātniskās kapacitātes palielināšanu
Pārskata periodā no 2021.gada 1.decembra līdz 2022.gada 28.februārim īstenoju pētniecības kompetenču pilnveidi, turpinot strādāt pie monogrāfijas izstrādes praktiskās teoloģijas un baznīcas vēstures nozarē “Atdzimšana un atjaunošanās. Vai kristietība 21. gadsimtā var kļūt par sabiedrības integrālas attīstības celmlauzi un vizionāru”.
Austrum- un Viduseiropas komunistisko režīmu sabrukumu pamatiemesls joprojam ir strīdus jautājums politikā, zinātnē un baznīcā. Tikpat maz vienotības ir jautājumā, vai šos visu Eiropu aptverošos procesus dēvēt par “pārmaiņu” (Wende, vāc.) vai “miermīlīgo”, ”samta” vai “dziedošo revolūciju” (VDR, ČSSR, Latvija un Igaunija), vai arī tie ievadīja ļoti ilgstošus postsociālistisko sabiedrību transformējošus procesus. Kāda loma sabiedrisko pārmaiņu procesos bija baznīcām, nav iespējams viennozīmīgi atbildēt, jo nepastāvēja nedz vienots pārmaiņu process, nedz arī vienota baznīcu rīcība. Kopumā baznīcu, bet, jo īpaši tās oficiālo pārstāvju, ciešā sadarbība ar valsti noteica baznīcu distancēto un nogaidošo pozīciju iepretī politisko pārmaiņu procesiem. Ja baznīcas Austrumeiropā, tai skaitā arī Latvijā, vairāk būtu identificējušās ar savu tautu vai nāciju, un valsti apzinātos kā daļu no kontroles un apspiešanas mehānisma, tās būtu vairāk gatavas iesaistīties politiskajās pārmaiņās. Valstis, kuru baznīcas politiskajos demokratizācijas procesos iesaistījās visaktīvāk, bija VDR un Polija. Katoļu baznīcu Polijā tā arī neizdevās pakļaut kontrolei, allaž bija jāņem vērā baznīcas spēju mobilizēt miljoniem poļu, kas arī noteica tās lomu politisko pārmaiņu procesos 80.gadu beigās un spēju uzņemties politisku atbildību. Lai arī VDR Evaņģēliskās baznīcas ietekme sociālisma laikā pastāvīgi samazinājās, sociālās un politiskās atbildības līmenis Austrumvācijas kristiešu vidū palika augsts, un baznīca sevi apzinājās, kā “baznīcu sociālismā”, kura spēj ietekmēt un uzlabot aktuālo sociālisma modeli. Tas veicināja to, ka laikā, kad VDR valdība joprojām stingri turējās savās pozīcijas, tieši baznīcas kļuva par uzticamiem vidutājiem valsts un sabiedrības starpā, ko veicināja daudzu gadu praktizētā leģitīmā iespēja draudžu un baznīcu paspārnē pulcēties dažādām alternatīvām un ar opozīciju saistītām grupām, kas deva iespēju baznīcai iziet no mazākuma pozīcijas un spēt uzrunāt lielu sabiedrības daļu. Lai arī šāda baznīcu loma, kāda tā bija VDR un Polijā, palika izņēmums, tomēr kristieši 80.gadu beigās visās komunistisko režīmu valstīs dažādā veidā uzņēmās politisko atbildību, riskēja, piedalījās savu valstu politisko sistēmu maiņā un režīmu sabrukumā. Latvijā šo lomu un atbildību visas luteriskās baznīcas vārdā uzņēmās kustība “Atdzimšana un atjaunošanās”, nostājoties opozīcijā lielā baznīcas un sabiedrības daļā uzticamību zaudējušajai baznīcas vadībai, kas aktīvī sadarbojās ar padomju režīmu un paklausīgi izpildīja tā norādījumus.
Pētniecības darba ietvaros iepazinos ar P.Brūvera privātarhīvā esošajiem materiāliem, kas satur informāciju par to, kā ziņas par situāciju Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (turpmāk – LELB) un tās represijām pret kustību “Atdzimšana un atjaunošanās” nonāca radio “Brīvā Eiropa” rīcībā un tika izplatīta tālāk pasaulē, vairojot starptautisko spiedienu pret baznīcas vadību Latvijā.
Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā Amerikā un tās prezidents Vilis Vārsbergs bija vieni no tiem, kas visaktīvāk ziņoja pasaules sabiedrībai par notikumiem Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcā, aizstāvot mācītāju Modri Plāti un Māri Ludviku, bet vēlāk arī kustību “Atdzimšana un atjaunošanās” kopumā, strikti un noteikti vēršoties pret LELB baznīcas vadītājiem. To ietekmēja un veicināja V.Vārsberga personiskās attiecības ar M.Plāti. 1987.gadā V.Vārsbergs izsūtīja plašai starptautiskai baznīcas sabiedrības daļai rakstu sēriju par notikumiem Latvijā. Jau 1987.gada 2.aprīlī V.Vārsbergs, acīmredzot daudz plašākai baznīcas sabiedrības daļai kā tikai trimdas latviešu draudzēm, angļu valodā izplatīja aicinājumu palīdzēt mācītājam M.Plātem. Vēstules saturs liecina, ka šī ir pirmā reize, kad plašāka baznīcas starptautiskā sabiedrība tiek iepazīstināta ar situāciju LELB. 1987.gada 22.maijā līdzīgā “apkārtrakstā” angļu valodā V.Vārsbergs ziņoja par bezprecedenta gadījumu, ka vairāk nekā 20 mācītāji 1987.gada 8.maijā ir parakstījuši petīcīju, prasot sasaukt Ģenerālo Sinodi un lemt jautājumu par arhibīskapa Ē.Mestera atbilstību amatam un par iespējamu viņa atcelšanu. V.Vārsbergs raksturoja Ē.Mesteru kā tādu, kuram “ir nepietiekama teoloģiska pieredze, tādēļ viņām ir drošāk atrasties konservatīvo veco Konsistorijas locekļu pusē”, kas rada labvēlīgos apstākļus tam, ka “nejūtoties drošs savā pozīcijā, iespējams, viņš daudz vieglāk pakļaujas Pilnvarotā spiedienam”. V.Vārsbergs nosūtīja arī vēstules Reliģisko lietu pārvaldes pilnvarotajam E.Kokaram-Tropam, PSRS Reliģijas lietu padomes priekšsēdētājam K.Harčevam, bet 1987.gada 3.septembrī izsūtīja apkārtrakstu visiem LELBA mācītājiem, draudžu priekšniekiem un Dāmu komiteju priekšniecēm, pirmo reizi visai Amerikas latviešu trimdas sabiedrībai liekot pievērst uzmanību satraucošajai attīstībai LELB, ar šo apkārtrakstu arī paužot visas LELBA attieksmes maiņu iepretī norisēm LELB: “Līdz šim es domāju, ka pēdējā laika konfliktos Latvijas baznīcā mēs, brīvībā esošie, nedrīkstam nostāties ne vienā, ne otrā pusē. Bet nu vairs tādu neitralitātes luksu nevaram atļauties. Tā taču ir mūsu Baznīca, kura plosa pati sevi un noasiņo”. Ziņas par satraucošo situāciju LELB V.Vārsbergs nodeva arī citu baznīcu vadītājiem. 21.septembrī Paulim Kļaviņam no Bonnas (VFR) notiek 50 minūšu gara telefonsaruna ar Jāni Rožkalnu, Juri Rubeni un Māri Ludviku, kuras būtiskais saturs vēlāk tiek noformēts teksta veidā un nosūtīts pa faksu radio “Brīvā Eiropa” korespondentam P.Brūverim. Šādās telefonsarunās tika nolasītas vēstules un pieņemtie lēmumi. Satraukumu par LELB vadības lēmumiem pauda arī ASV Pārstāvju palātas un Helsinku komitejas loceklis Edvards Feigens (Edward F.Feighan). Viņš 1987.gada novembrī ar Amerikas Latviešu apvienības sabiedrisko attiecību vadītāja Ojāra Kalniņa atbalstu nosūtīja vēstuli PSRS Reliģijas lietu padomes priekšsēdētājam K.Harčevam, par ko Apvienotā Baltijas Amerikas nacionālā komiteja izplatīja preses relīzi. E.Feigens pieprasīja bez nosacījumiem atcelt visus kalpošanas aizliegumus R.Akmentiņam, A.Beimanim, M.Plātem, savukārt preses relīze aicināja visus atbalstīt šo inicatīvu ar saviem parakstiem, lai “pievērstu uzmanību latviešu luterāņu nožēlojamajam stāvoklim padomju okupētajā Latvijā”.
1988.gadā kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” locekļi arvien biežāk sāka runāt par iekšējo pārmaiņu nepieciešamību cilvēkā un sabiedrībā, bez kurām nebūs iespējamas ilgtspējīgas pārmaiņas sabiedrībā un padomju domāšanās un realitātes uztveres modeļu ietekmētas un veidotas sabiedrības transformācija.
1988. gada jūlijā žurnālā “Avots” publicēta Lailas Brunovskas intervija M. Plāti. Viņš saka: “Tagad ļoti vēlētos, kaut varētu iekustināt mūsu tautas aizmigušo daļu. Mūsu tauta dzīvo bez Lielās idejas. (..) Saprast, kā dzīvot, kādēļ dzīvot. Kur un kā iegūt spēku pareizai, īstai dzīvošanai. Paradoksāli, bet tad jāmaina domāšanas virziens: ne sev, ne uz sevi, bet prom no sevis. Es pats nespēju izkļūt no strupceļa, no egoisma, no pragmatiska aprēķina. Bet pamanīt, ka ap šo Zemi pulsē kas ļoti neparasts, dzīva, tīra upura strāva. Lai tas veido. Cauri visai vēsturei tā top Cilvēks. (..) Un lai Baznīca spētu šajā procesā palīdzēt, būt ceļvedis, tilts.(..) Es neaicinu baznīcā tikai sēdēt. Vispirms mums būtu jāatrod kāds kopīgs pamats, kāpēc jūs esat šeit: jums būtu jāsajūt iekšēja vajadzība.” (..) “Mēs meklējam izeju no sabiedrības totālas krīzes, un šajā nolūkā atgriežamies pie morāles un ētikas vispārcilvēciskajām vērtībām. Mēs sākam atzīt, ka ekonomisko un citu problēmu risinājuma atslēga slēpjas pašā cilvēkā, viņa iekšējā sakārtotībā, gaismā un stiprumā. Un tad mēs pārsteigti apstājamies un attopāmies: bet ar to visu taču gandrīz jau divus gadu tūkstošus ir nodarbojusies kristietība! Kristietība kā cilvēka pārvērtības un iekšējās atbrīvošanās skola. Kristietība kā izeja no garīguma krīzes, no faktiskā bezgarīguma.”
Baznīcas izšķirošo lomu cilvēka iekšējās pasaules un garīguma attīstībā apliecināja arī mācītājs J.Rubenis: “Mēs sākam apjaust, ka svarīgākā daļa ir cilvēka iekšējā pasaule. (..) Tātad ārējā fenomenu pasaule ir cieši atkarīga no cilvēku iekšējās sakārtotības, harmonijas. Pasaules un civilizācijas nākotne patlaban vairāk nekā jebkad kļuvusi par ētikas un morāles problēmu.(..) Baznīcas funkcija saskaņā ar tās virsuzdevumu, kas izsacīts Jaunajā Derībā, ir palīdzēt cilvēkam pārtapt par pilnvērtīgu, garīgi līdzsvarotu būtni, atbrīvojot to no visa ierobežojošā, atverot tam jaunu dzīves perspektīvu, citiem vārdiem pārmainīt cilvēku iekšēji. Baznīcas pienākums nav mainīt iekārtas vai veidot jaunas valdības, bet palīdzēt mainīties cilvēkam”.
Nācijas iekšējās attīstības mērķi 80.gadu beigās ir nožēlošana, rīkošanās pēc savas sirdsapziņas, neticēšana dogmām, klišejām, aizspriedumiem, godīga izskaidrošanās ar pagātni, žēlsirdības kultivēšana - par to runā M.Plāte, J.Rubenis, A.Prēdele, M.Kosteņecka un daudzi citi.
2022.gada 4.februārī veicu interviju ar kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” locekli Arvīdu Bobinski (Latvija), gūstot ieskatu par kustību “Atdzimšana un atjaunošanās” no ierindas locekļa perspektīvas, kurš kustībai pievienojās pēc 1987.gada 14. jūnija, atsaucoties kustības līderu aicinājumam, kas bija adresēts visiem LELB mācītājiem.
Pārskata periodā sagatavoju šķirkli Latvijas Nacionālās enciklopēdijai par kustību “Atdzimšana un atjaunošanās”.
Veicot izglītības darbību pētījumu “Kristīgās kopienas panākumspēja, veidojot jaunu sabiedrības ilgtspējas modeli 21.gadsimtam”, analizēju iniciatīvu “Iekšējās attīstības mērķi“ (Inner Development Goals), kura uzskata, ka bez cilvēka iekšējās attīstības nav iespējams sasniegt ANO nospraustos ilgtspējīgās attīstības mērķus un nodrošināt ilgtspējīgu pasaules attīstību. Iniciatīva ir izveidojusi 23 iekšējās kompetences un mērķus, kas nepieciešami cilvēces ilgtspējīgai attīstībai. Šo iekšējo pārmaiņu cilvēkā veicināšanā neatsverama loma ir kristietībai un reliģijai kopumā. Viens no uzdevumiem nākotnes baznīcai ir kļūt par daļu no cilvēka iekšējo mērķu sasniegšanas programmas, saskaņot ar to savas darbības, kā arī izveidot šo mērķu sasniegšanai nepieciešamas struktūras. Tādejādi rastos sinerģija, kurā baznīcas un draudzes, kā arī visas citas reliģiskas kopienas, kļūtu par cilvēces ilgtspējīgas attīstības vienu no dzinējspēkiem, sava veida "tautskolām" jaunas apziņas dzimšanai, un iegūtu jaunu relevanci visas sabiedrības mērogā.
Attiecībā uz šo tēmu izstrādāju un 2022.gada 17.februārī piedalījos ar priekšlasījumu “Draudze no jauna un citādāk - reliģijas potenciāls pieaugošas kompleksitātes apstākļos” LU 80.starptautiskās zinātniskās konferences teoloģijas un reliģijpētniecības sekcijā “Reliģijas loma mainīgajā pasaulē”. Pārskata periodā esmu sagatavojis publicēšanai tēzes šīs konferences tēžu krājumam.
Pētniecības darba ietvaros veicu labās prakses piemēru identificēšanu, analizējot Vidusvācijas Evaņģēliskās baznīcas inovāciju “Izmēģinājuma telpu” projektu, kas tiek īstenots kopš 2017.gada.
Izstrādājot vadlīnijas par Latvijas kristīgās kopienas panākumspēju, lomu un pienākumiem pilsoniskās sabiedrības veidošanā valsts ilgtspējīgai attīstībai, pārskata periodā īstenoju 3 priekšlasījumus un diskusijas par integrālo kristietību “Kristietība šim gadsimtam”, kas balstās integrālās teorijas pieejā, tiešsaistes nodarbībās 2021.gada 2., 9. un 14.decembrī. Vienlaikus sagatavoju trešo priekšlasījumu sabiedrības informēšanai tiešsaistes nodarbību ciklā par baznīcas un draudzes nākotnes modeļiem Latvijā, ar kuriem iepazīstināju Rīgas Lutera draudzes dzīves veidotāju komandu 2021.gada 4. decembrī un 2022.gada 29.janvārī.
2022.gada 20.janvārī un 26.janvārī veicu tiešsaistes konsultācijas ar Andreāsu Ebertu un Tīlmani Hābereru (Vācija) par draudzes nākotnes modeļiem.