Šajā nedēļā ilgi plānotā konference par baznīcu, kas atrodās krustcelēs. Par tām mēs runāsim un domāsim, kaut arī šajos apstākļos, kad Krievija uzbrūk Ukrainai, kuras tautas cīņai pret okupantiem mēs dzīvojam līdzi, aizlūdzam, atbalstam, palīdzam, esam gatavi uzņemt bēgļus, ir kādas citas, daudz lielākas un biedējošākas krustceles, kurās esam attapušies.

Kā baznīca var palīdzēt tās šķērsot, aiziet pa ceļu, kas ved uz cilvēciskāku cilvēces nākotni? Kristus mīlestību un drosmi mēs redzam tik daudzos cilvēkos visapkārt. Līdzība par žēlsirdīgo samarieti notiek mūsu acu priekšā. Taču Evaņģēlija, Kristus mīlestības vēstij ir jāaizskar un jāiekustina tos, kas sēž tumsībā un nāves ēnā. Kas ir baznīcas šodienas, tūlītējie, un arī lielie, ilgtermiņa, ilgtspējīgie uzdevumi? Ko tā var darīt vairāk, lai vēstures ļaunākie murgi neatkārtotos atkal un atkal?

Baznīcai ir jāmainās. Baznīcai vienmēr ir jāmainās. Šobrīd baznīcai ir jo īpaši svarīgi mainīties, jo tā atrodas ilgi krājušos izaicinājumu priekšā, kas sakārtojušies īpašā kombinācijā.

21. gadsimta pirmajā pusē baznīcas savā pašreizējā izkārtojumā, struktūrā un izpausmēs atrodas situācijā, ko bieži dēvē par krīzi. Ir jau pierasts, ka kopumā visdažādākā veida draudzes un baznīcas resursi Rietumu pasaulē piedzīvo izmaiņas - samazinās draudzes locekļu skaits, sarūk finanses, marginalizējas baznīcas loma sabiedrībā. Izskatās, ka esošo baznīcu struktūras un formas, komunikācijas veidi un dažkārt arī saturs šodien saskarās ar lielām grūtībām, un “bilde”, kas veidojas, dzirdot vārdus “baznīca” un “draudze”, daudzus vairs neapmierina, neuzrunā vai pat atbaida.

Baznīcas būtība un jēga patiesībā ir ļoti vienkārši un kodolīgi definēta. Tās uzdevums ir visos iedomājamos un vēl neiedomājamos veidos komunicēt Evaņģēliju - praksē un vārdos, attiecībās un attieksmē, sabiedriski un sociāli, individuāli un kolektīvi ļauties transformācijai, ko Dieva neizmērojamā un visus iekļaujošā mīlestība izraisa. Tikai tam ir jākalpo visām baznīcas formām un struktūrām, veidiem un izpausmēm. Tas, kā baznīcai jāizskatās, nav noteikts no augšas. Tas var būt ļoti dažādi un ir bijis ļoti dažādi. Vislabāk, ja formas, valoda un arī saturs iet līdzi izmaiņām un attīstībai sabiedrībā un cilvēkā. Šīs formas un struktūras laika gaitā nevar palikt nemainīgas arī tāpēc, ka jebkuras cilvēku - arī ļoti lielu un svētu cilvēku - radītas struktūras un formas ir ierobežotas laikā un nekad nevar būt nekļūdīgas. Līdz ar to esam aicināti neuzlūkot pastāvošās baznīcas un draudžu formas un struktūras kā vienīgās iespējamās vai vislabāk izveidotās, bet gan domāt arī par citām formām un veidiem. Un izmēģināt tos, uzdrošināties eksperimentēt un arī kļūdīties, iepriekš nezinot, kuri no šiem veidiem iedzīvosies un kuri nē, kuri kalpos Evaņģēlija komunikācijai un kuri nespēs to nest.

Kādi tad ir lielie šodienas izaicinājumi baznīcai, kuru dēļ tā nevar vairs palikt tāda, kāda tā ir?

Vispirms, tai pāri joprojām gulst "kristīgo viduslaiku” ēna, kur baznīcai bija dominējoša loma visā sabiedrībā, jo tai piederēja pašsaprotama teikšana. Šī ēna ir aktīva, kad baznīca cenšas šī brīža krīzi pārvarēt, mēģinot “zaudēto godību” atgūt. Otrkārt, individualizācija - cilvēkiem dzīve vairs nav uzrakstīta priekšā, mēs šodien paši pieņemam lēmumus par savu dzīves vietu, partnera izvēli, profesiju, reliģisko piederību, vērtībām. Treškārt, diferenciācija - mūsu sabiedrība sastāv no daudziem atsevišķiem fragmentiem, kuriem katram ir savs uzdevums un savas funkcijas, un kuri arī darbojas pēc saviem likumiem. Baznīca un draudze var būt tikai daļa no kāda lielāka veseluma. Ceturtkārt, pluralizēšanās - ja cilvēki var izvēlēties paši, tad viņi izvēlas dažādi. Baznīcai šī attīstība nozīmē, ka tai vairs nepieder dzīves un esības jēgas interpretācijas monopols. Arī tas, ka reliģijas nozīme mūsdienu sabiedrībā nebūt nekļūst mazāka, tā tikai maina savas formas. Tās ir difūzākas, netveramākas, individuālākas nekā tradicionālo baznīcu piedāvājums. Un, piektkārt, digitalizācija un kovidlaika ietekme. Tieši tā ir pielikusi treknu punktu cerībām, ka baznīcā varbūt varētu iztikt bez tālejošām pārmaiņām. Tas viss ir liels izaicinājums baznīcām, kuru esošās struktūras ir maz pielāgotas tam, lai vienkārši un pozitīvi ar to tiktu galā.

Visbeidzot, ir jāapzinās, ka katrā no mums ir daļa, kas vēlas augt, attīstīties, un mainīties, un daļa, kas jūtas izmaiņu apdraudēta un negrib neko zaudēt. Šī otrā vēlme ir tikpat cienījama, svarīga un spēcīga kā pirmā. Mēs tieši tāpēc spējam tik daudz sasniegt, ka praktizējam abas pieejas, ka esam “progresīvi” un “konservatīvi” vienlaikus. Tā vietā ir svarīgi, lai šos abus aspektus mēs izspēlētu vienu pret otru, mācoties tos abus apvienot: gan uz priekšu tiecošo, gan sargājošo un esošā uzturošo. Tikai tad varēsim tikt dziedināti, kļūt patiešām viengabalaini un veseli, kā draudze un baznīca virzīties uz priekšu ar progresīvo un konservatīvo daļu mūsos, sabiedrībā un katrā cilvēkā.

Baznīca ir krustcelēs: vai ļauties pašreizējo formu un struktūru miršanai un tad sākt visu no jauna, vai pielāgot, pielabot esošo, lai tas joprojām spēj kādu laiku funkcionēt, vai varbūt tomēr doties nezināmajā, drosmīgajā un riskantajā transformācijas procesā? Pa kuru ceļu iet?

Par to domāsim, runāsim, eksperimentēsim Rīgas Lutera draudzes Centra cilvēka izaugsmei “Torņakalns” un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes kopīgi rīkotajā konferencē “Baznīca krustcelēs: pielāgot, transformēt, ļaut nomirt?”, kas norisināsies 3. un 4. martā.

Vairāk informācijas par konferenci: https://izaugt.lv/.../konference-baznica-krustceles.../

Anketa dalībnieku reģistrācijai: https://forms.gle/kbUBqVWqMEHc1FcJ7

***

Dr. theol. Linards Rozentāls ir Rīgas Lutera draudzes mācītājs, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, kurš šobrīd arī īsteno pēcdoktantūras projektu “Panākumspēja sabiedrības ilgtspējīgai un integrālai attīstībai kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” gadījuma kontekstā”.

Dalīties