Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Pēdējās izmaiņas veiktas:
20.01.2017
LU TF bakalaura un maģistra studiju programmas studenti NBS bāzē.
LU TF bakalaura un maģistra studiju programmas studenti NBS bāzē.
LU TF bakalaura un maģistra studiju programmas studenti NBS bāzē. Maģistra studiju programmas studente Madara Vilne LU Teoloģijas fakultātes Radošuma dienā. 

Foto: Ralfs Kokins
LU Teoloģijas fakultātes studentes Madaras Vilnes apraksts par izbraukumu lekciju norisi

20.06.2017

Sākot ar 3. jūliju bus iespējams pieteikties studijām Latvijas Universitātē. Ja gadījumā ir bijusi interese par to, ko īsti mācās Teoloģijas fakultātes studenti, šeit pieejams maģistra studiju programmas studentes Madaras Vilnes apraksts par izbraukuma lekcijām uz Ilģuciema sieviešu cietumu un NBS bāzi, kas notika prof. Laimas Geikinas lekcijās 2017. g. pavasara semestrī.

Šī gada 1. martā profesores Laimas Geikinas vadībā mēs, LU Teoloģijas fakultātes maģistra un bakalaura programmas studenti, attiecīgi studiju kursu „Teoloģija un prakse” un „Praktiskā teoloģija” ietvaros devāmies ekskursijā uz Iļģuciema sieviešu cietumu. Laima Geikina jau vairākus gadus savā mācību metodikā izmanto dažādas modernas un aktuālas metodes, un ekskursijas ir viena no tām. Tā kā viņas docētie kursi ir saistīti ar praksi, tad tas, manuprāt, ir jo īpaši svarīgi – redzēt, kā teoloģija un citas lietas darbojas „reālajā dzīvē”. Cietuma vide lika mums uz sevi paskatīties daudz patiesāk, gan tādēļ, ka, lai tajā ieietu, drošības nolūkos bija jāatstāj visas mantas „aiz durvīm”. Tas radīja mazliet neomulīgu sajūtu (mēs savstaprēji jokojām, ka, ja pazaudēsimies no grupas, tad pēc diviem gadiem varbūt mūs izlaidīs J) gan tamdēļ, ka varējām izbaudīt, kā ir justies ieslodzītam, gan arī pārdomājot jautājumus par to, kas ir noziedznieks un noziegums, kamdēļ cilvēki nonāk cietumā un kā to risināt, kā arī kāpēc sabiedrībā ir „pareizie” un „nepareizie” – cik trausla, bet srikta var būt robeža, lai nonāktu vienā vai otrā pusē.

Iļģuciema sieviešu cietumā jau piecpadsmit gadus kā kapelāne darbojas Teoloģijas fakultātes doktora grāda kandidāte Rudīte Losāne, kura 2002. gadā izveidojusi arī resocializācijas programmu „Mirjama”, par ko saņēmusi triju zvaigžņu ordeni. Rudīte vispirms lekcijas veidā iepazīstināja mūs ar cietuma vidi un sava doktora darba tēzi. Viņa stāstīja mums par četrām grupām, kas veido „cietuma subkultūru” – darbiniekiem, ieslodzītajām, resocializācijas programmas dalībniekiem un pašas izveidoto programmu „Mirjama”, kur kā reālu risinājumu ieslodzīto spējā mainīties redz tieši šo pēdējo. Rudīte norādīja uz problēmu, ka cietumā katra „subkultūra” darbojas noteiktos ietvaros. Pastāv spriedze starp darbiniekiem un ieslodzītajiem, kas saprotamu iemeslu dēļ arī ir vajadzīga, tomēr tādā veidā ieslodzīto „subkultūra” ar savu izturēšanās veidu, žargonu un savdabīgu ētiku tikai nostiprinās, bet resocializācijas programmas darbinieki arī nespēj nodrošināt kvalitatīvas pārmaiņas, jo, tā teikt, tikai „ienāk un aiziet”. Rezultāts tam ir tāds, ka no cietuma atbrīvotie cilvēki nereti atkal tajā atgriežas, jo, brīvībā nokļuvuši, nav reāli mainījušies, bet meklē atkal tādu pašu cilvēku sabiedrību kā cietumā.

Programmas „Mirjama” mērķis ir radīt kvalitatīvas pārmaiņas ieslodzītajās sievietēs, lai to dzīves patiesi mainītos un ideālā gadījumā nekad vairs nebūtu vajadzība cietumā atgriezties. Programma ietver dažāda veida attīstošas un izglītojošas nodarbes kā arī kristīgo apmācību un dievkalpojumus. Pie radošajām aktivitātēm šogad pieder muzicēšana (kokles un ģitāras spēle), teātris, gospeļu dziedāšana, gleznošana. Kā uzsver Rudīte – nav runa par kādu terapiju jeb uzspiestu cilvēku mainīšanu, drīzāk pretēji – tieši par brīvību un sevis atklāšanu. Rudīte pateicās cilvēkiem, kas kopā ar viņu veic šo darbu un neslēpa tā smagnējību – pietiekot tikai mēnesi pavadīt atvaļinājumā, lai būtu sajūta, ka viss jau atkal jāsāk no sākuma.

Lekcijas gaitā uzzinājām daudz vērtīga un daudziem no mums iepriekš nezināma par cietuma ikdienu. Jaunums dažiem no mums bija tas, ka ieslodzītie būtībā strādā pilnas slodzes darbu, par ko saņem ļoti mazu atalgojumu (tie var būt pat tikai divi eiro mēnesī), tāpat uzzinājām, ka radinieki cietumnieces var apciemot ik pa 45 dienām un citus faktus. Kā Rudīte, daļēji jokojot, atzinās – pēc 15 gada darba šajā vietā viņa ieguvusi zināmu apkārtējo cieņu, jo cietumā cienot tos, kas tur atrodas jau ilgi (t.i., „recidīvistus”). Bet šis darbs nav viegls, jo Rudīte nevēlas kļūt par cietuma darbinieku subkultūras daļu, lai pēc viņas valodas un uzvedības cilvēki ārpus cietuma vides viegli secinātu, kur viņa strādā, tādēļ kapelāne savas darbības laikā jau no sākuma cīnījusies, piemēram, par pareizas latviešu valodas lietošanu cietuma vidē, tāpat arī, uzturot draudzīgas attiecības ar darbiniekiem un ieslodzītajiem, tomēr cenšas ievērot zināmu distanci, lai netiktu iesaistīta intrigās un pārāk personisku jautājumu risināšanā (kas gan gadās tik un tā). Rudīte stāstīja arī par cietuma „kultūru” kopumā un savdabīgajiem rituāliem, kas tajā iekļaujas.

Ekskursijas otrajā daļā mēs sadalījāmies grupās un tuvāk iepazināmies ar „Mirjamas” mājā dzīvojošajām iemītniecēm, iedzerot tēju un aprunājoties, bet trešajā daļā mēs piedalījāmies gospeļu kora mēģinājumā, daloties sirsnīgās un priekpilnās dziesmās. Ekskursija kopumā bija ļoti vērtīga un pilnīgi noteikti pieder pie sabiedrības atveseļošanas un integrācijas procesa, lai sabiedrība kopumā vairāk izprastu, kas notiek dažādās tās vietās un iestādēs, īpaši tajās, kas citādi ikdienā ir slēgtas. Un līdz ar to varētu dot savu ieguldījumu tajā, lai cietuma vide uzlabojas un tiktu radīti apstākļi tam, lai cilvēkiem, kas tajā atrodas, tiktu dota iespēja patiesi mainīties, jo īstermiņā, protams, vieglāk ir vienkārši izmantot represīvas metodes un uz laiku atdalīt šos cilvēkus no sabiedrības, bet ilgtermiņā ir nepieciešams daudz dziļāks risinājums – vienīgais īstais drošības garants ir reāla transformācija.

Savukārt 6. martā mēs apmeklējām NBS bāzi Ādažos, kur mūs sagaidīja Teoloģijas fakultātes bijušie un esošie studenti – kapelāni N. Celmiņš, Uģis Brūklene un Z. Atvars – kā arī amerikāņu bruņoto spēku kapelāns. Arī šī bija interesanta un vērtīga pieredze, skatot teoloģiju darbībā. Kapelāni stāstīja par sava darba ikdienu un pienākumiem, kā arī mums bija iespēja vērot bruņoto spēku parādi un apskatīt NATO bruņutehniku, iepazīstoties arī ar ASV karavīriem.

Ko gan dara bruņoto spēku kapelāns, kamdēļ tāds ir nepieciešams un kā kapelāna darbība atšķiras no citu garīdznieku darbības bija daži no jautājumiem, uz kuriem meklējām un atradām atbildes šīs ekskursijas gaitā. Kapelāns, atšķirībā no „civilajiem garīdzniekiem”, pilnībā iekļaujas bruņoto spēku vidē – viņam ir jāspēj veikt tādi paši fiziskie pārbaudījumi kā karavīriem, arī apģērba ziņā nav vērojama liela atšķirība, uz citādo statusu norāda tikai neliela zīmīte pie formastērpa, tāpat kapelāniem ir arī sava dienesta pakāpe, piemēram, majors vai virsleitnants.

 Iederēšanās nav tikai virspusēja un formāla, bet tā ir pamatā arī pašai pienākumu veikšanai – kapelāns integrējas vidē tieši tamdēļ, lai gan varētu labāk saprast karavīrus un viņu dzīves izaicinājumus, gan arī tamdēļ, lai karavīri kapelānam uzticētos. Bruņoto spēku kapelāna darbības speficika ir arī tā, ka viņš negaida, kad pie viņa vērsīsies, bet aktīvi meklē komunikāciju pats, vērojot situāciju, komunicējot, aicinot uz sarunām. Bruņoto spēku kapelāna spartiskais dzīvesveids izpaužas arī tādējādi, ka katrā mirklī jābūt gatavam doties līdzi karavīriem (un tas var ietvert arī misijas tālu prom no dzimtenes), kas, kā atzinās U. Brūklene, var pārtraukt arī omulīgu svētku vakaru. Katrā ziņā kapelānam ir jāizrāda tāda pati disciplinētība un „kaujas gatavība” kā ierindas kareivim – ne velti kapelāna darbu sauc par „kapelāna dienestu”.

Kapelāna uzdevums bruņotajos spēkos ir radīt pacilātu gaisotni, uzturēt augstas vērtības un morāli, laikus novērtēt konfliktsituācijas un tās risināt, būt par paraugu un iedvesmotāju. Kapelāni ir arī tādā kā starppozīcijā starp karavīriem un komandieriem, reizēm kalpojot kā mediatori, kas, piemēram, paskaidro karavīriem vadības lēmumus. Bruņotajos spēkos ir vairāki kapelāni, pārstāvot tā saucamās „tradicionālās konfesijas” (luterāņu, katoļu, pareizticīgo un baptistu). Gadījumā, ja pie kapelāna vēršas cilvēks ar cita veida reliģisko piederību, tad šāds jautājums tiek risināts, cenšoties rast komunikāciju ar attiecīgās reliģijas pārstāvjiem ārpus NBS, bet reizēm jautājumu var atrisināt arī tāpat.

ASV kapelāns iepazīstināja ar kapelāna dienesta specifiku ASV bruņotajos spēkos. Viena no būtiskām niansēm, protams, ir tā, ka ASV bruņotie spēki ir daudz apjomīgāki, tamdēļ pārstāvētas ir daudz vairāk konfesijas un reliģijas – ir budistu, islāma u.c. kapelāni. Pie aktuālākajiem jautājumiem, ko nākas risināt ASV kapelānam, tika minēti attiecību jautājumi – karavīru atrašanās tālu prom no ģimenes saasina šo tematiku, jātiek galā ar atsvešinātību, vientulības sajūtu, tāpat jārisina arī nomāktības un depresijas jautājumi, līdz ar to noprotams, ka kapelāns bruņotajos spēkos lielā mērā pilda arī kaut ko līdzīgu psihologa lomai (kaut gan bruņotajos spēkos ir arī psihologs), bet, protams, galvenokārt, atbildes dodot savas konfesionālās pārliecības ietvaros.

Arī šī ekskursija bija interesanta un vērtīga, ļaujot nokļūt citādi „slēgtajā zonā” un ieskatīties pilnīgi citā dzīves pasaulē, kas atrodas mums it kā līdzās, bet kurā valda pilnīgi cita atmosfēra un nosacījumi.

LU TF maģistra studiju programmas studente Madara Vilne