Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
LU TF absolventi par LU TF
Pēdējās izmaiņas veiktas:
13.01.2017

EDMUNDS VIZLA (2014. gada izlaidums)

Ikdienas darba gaitās ļoti noderīgas ir valodu zināšanas, kā arī ieskats dažādās pasaules tautu kultūrās caur to reliģiju prizmu. Atslēga uz citu tautu sirdīm ir caur to reliģiju vai to, kas pilda reliģijas funkcijas. Runājot par pašizaugsmi, ir jānorāda, ka tai ir bijusi izteikti garīga kvalitāte; iegūtās zināšanas par kristīgās baznīcas vēsturi, tās garīgajām praksēm, dažādām uzskatu sistēmām un filozofijām, kā arī citām reliģijām, ir izveidojušas ļoti stabilu vērtību kopumu, kas palīdz orientēties mūsdienu nebūt ne vienkāršajā pasaulē.

JĀNIS ERNO (2009. gada izlaidums)

Līdz 2011. gada aprīlim strādāju Latvijas Okupācijas muzejā par sabiedrisko lietu vadītāju. Šis amats sevī ietvēra gan sabiedriskās attiecības – komunikācija ar presi, informatīvu materiālu sagatavošana, divreiz gadā apkārtraksta (2000 eks. metiens, 20 lpp) sagatavošana un izdošana , mājaslapas uzturēšana  – redaktora-administratora funkcija, muzeja reklāma utt. –, gan pasākumu organizatora un projektu iesniedzēja un realizētāja darbu – kultūras pasākumu organizēšana, finansējuma meklēšana, mazo projektu rakstīšana, realizācija u.c. Kopš 2011. gada aprīļa strādāju Jelgavas novada pašvaldībā – sabiedrisko attiecību speciālists. Amata pienākumi – preses relīžu/rakstu gatavošana, mājaslapas uzturēšana un pārveide, fotografēšana (darbs mani izskoloja par fotogrāfu – fotokursi –studija/plenērs), asistēšana pie publicitātes nodrošināšanas ES projektos, tulkošana, tulka pienākumi ārzemju komandējumos, visādu nestandarta darbu veicējs, nestandarta risinājumu meklētājs – piem., stipendiju jautājums. LU TF varu pateikties ne vien par humanitāro zinātņu bagāžu, bet arī par angļu valodu un seno valodu (senebreju, koinē) zināšanām, kas noder, atfiškojot terminus.     

KASPARS ŠLIHTA (2008. gada izlaidums)

Esmu projektu vadītājs Fizikālās enerģētikas institūtā. Mani darba pienākumi ir saistīti galvenokārt ar projektu administratīvo vadīšanu un citiem administratīvajiem darbiem institūcijā, taču esmu iesaistīts arī projektu zinātnisko uzdevumu īstenošanā. Piedalos projektu pieteikumu, finanšu, personāla vadības un atskaišu dokumentācijas sagatavošanā, palīdzu sagatavot zinātniskās publikācijas un prezentācijas.

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes (LUTF) studijas attīsta spēju plānot regulāru patstāvīgu darbu. LU TF studijās ietilpst semināri, kas sekmē spēju argumentēti, kritiski un saprotami pasniegt savu viedokli. Studijas būtiski uzlaboja manas moderno svešvalodu zināšanas, izmantojot valodu apmācību veidus, kas palīdz efektīvi papildināt valodu zināšanas arī pēc studiju beigšanas. LU TF studijas man sniedza iemaņas zinātniskā darba organizēšanā. Apmaiņas programmas ietvaros semestri pavadīju vienā no vadošajām Eiropas universitātēm Bībeles teoloģijas jomā, kas ļāva gūt ieskatu, kā notiek studijas un pētniecība ārpus Latvijas.

LU TF pavadīto laiku vērtēju ļoti atzinīgi. Studēju kopā ar draudzīgiem studiju biedriem. Mācībspēki bija atsaucīgi un izpalīdzīgi. Uzskatu, ka studiju laikā visnotaļ pozitīvi pilnveidoju sevi.

LU TF bakalaura studiju programmas trešajā un ceturtajā semestrī nozīmīgu vietu studiju plānā ieņēma Jaunās Derības grieķu valodas studijas. Studiju kurss ir pārdomāti sagatavots un tiek pasniegts tā, lai īsā laika posmā iemācītu būtiskus valodas pamatus. Kursa ietvaros regulāri notika pārbaudes darbi jeb „zinību svētki”, lai nodrošinātu, ka studenti iegaumē noteiktu mācību vielu. Manuprāt, šie regulārie pārbaudes darbi ir notikumi, kas spilgti palikuši manā un citu studentu atmiņā.

ZANDA OHFF (2003. gada izlaidums)

Pēc maģistra grāda iegūšanas LU Teoloģijas fakultātē vairākus gadus nodarbojos ar Latvijas baznīcas vēstures pētniecību; no tiem trīs gadus biju Vācijas Pētniecības Biedrības (Deutsche ForschungsgemeinschaftDFG) stipendiāte starptautiskajā un starpdisciplinārajā doktorantu koledžā pie Greifsvaldes Universitātes Vācijā. Pašlaik esmu vikāre Evaņģēliski Luteriskajā baznīcā Ziemeļvācijā un gatavojos mācītājas darbam šajā baznīcā. Praktisko apmācību gaitā es ne vien pildu visus draudzes mācītājas pienākumus, bet pusgadu arī pasniedzu reliģijas mācību vietējā valsts skolā.

Gan mans pētniecības darbs, gan pašreizējais darbs draudzē balstās uz LU Teoloģijas fakultātē iegūtajām zināšanām un prasmēm. Izkoptā analītiskā un kritiskā domāšana, pētniecības metodes un akadēmiskā valoda ir bijusi nepieciešama sastāvdaļa manā akadēmiskajā darbā. Turklāt fakultātē nostiprinātās valodu prasmes ir pavērušas man iespēju veidot starptautisku karjeru. Tāpat Teoloģijas fakultātē iegūtās teoloģiskās zināšanas un prasme teoloģiski domāt un argumentēt man palīdz pilnvērtīgi piedalīties teoloģiskās diskusijās ar maniem tagadējiem kolēģiem Vācijā. Atvērtība, zinātkāre un kritiska savu un citu ieskatu izvērtēšana, kas arī tika veicināta Teoloģijas fakultātē, palīdz man iejusties atšķirīgajā teoloģiskajā nostājā un draudzes praksē, ar ko tagad saskaros savā draudzē Vācijā.

Teoloģijas fakultē pavadītais laiks man saistās ar cilvēkiem (īpaši pasniedzējiem) un viņu radītajām situācijām, ne konkrētiem notikumiem. Tie ir lekciju vakari pasaules reliģijās Visvalda Klīves mājās ar indiešu, afrikāņu un citu tautu ēdienu baudīšanu; Jura Cālīša provokatīvais „Es jums pateikšu, ko jūs domājat!” un Jāņa Sīkstuļa stāsti par priekšrocībām, ko sniedz burkas valkāšana arābu pasaulē. Tas ir Ralfa Kokina vēlējums „Jauku vasaru!” uz izlabota ieskaites darba – mazās, jaukās ikdienas lietas, kas iespējamas tikai nelielā fakultātē, kur cits citu pazīst un pamana.

DIDZIS MEĻĶIS (1996. gada izlaidums)

Tālāko studiju ieceres pragmatisku un sadzīvisku iemeslu dēļ diemžēl neīstenojās, tomēr TF par godu jāsaka – pamatu studēt gribai fakultāte ielika (mēģināju turpināt trīs reizes – 2-reiz filozofijas un 1-reiz turpat teoloģijas maģistrantūrā). Teiksim tā – 1. septembris man līdz pat šim nav vienkārši datums.

Pašlaik esmu starptautisko ziņu redaktors Dienas Biznesā. Pirms tam neilgi biju Dienā komentētājs un komentāru un viedokļu lapu redaktors. Vēl pirms tam gadus desmit – korespondents un līdzredakotrs Latvijas Luterānī. Esmu arī Konfesionāli luteriskās baznīcas mācītājs.

Pāris gadus pēc studijām – jau strādājot Latvijas Luterānī – mācītāja un filologa Luda Bērziņa pētniece Zinātņu akadēmijā Mārīte Vīksna man stāstīja, ka Bērziņa krusttēvs bijis Auseklis (tas pats) un studēt Tērbatā teoloģiju Bērziņam ieteicis viņš. Saprotams bija mans izbrīns – Auseklis!? Teoloģiju? Jā, viņa atbildēja, jo tā ir labākā humanitārā izglītība, ko Rietumi ir radījuši.

Teiksim tā – šis nebija iemesls, kādēļ es sāku studēt TF, tomēr pēc neilgām pārdomām man nācās piekrist Vīksnas kundzei. No tā tad samērā sekmīgi līdz šim arī dzīvoju un pelnu.

Mana izaugsme kā akadēmisko spēles noteikumu apjēgšana un sava viedokļa kristalizēšanās ļoti lielā mērā bija opozīcijā TF notiekošajam. Tiesa, ar dažiem iespaidīgiem izņēmumiem (cik man zināms, tie visi tagad ir vai nu miruši vai strādā kaut kur citur), un tie nu tiešām ir mainījuši manu skatījumu uz un attieksmi pret šo un to. Bet jebkurā gadījumā kā konstruktīvā opozīcijā vienā gadījumā, tā gandrīz nerezervētā atvērtībā otrā, TF ir bijusi visai nozīmīga ietekme uz to, kāds es esmu un savā ziņā arī uz to, ko es daru, lai cik īpatnēji un paradoksāli tas dažā izvērsumā nešķistu.

Visi četri gadi nule atjaunotajā TF, studiju sākums vēl Sv. Pāvila draudzes mājā (bij. „tramvajniekos”), pārcelšanās uz Raiņa 19 un visa tā ļoti intensīvo studiju un akadēmisko un garīgo meklējumu gaisotne ir nesaraujamu notikumu virkne.

Ļoti mīļā piemiņā man ir prof. V. V. Klīve, ieskaitot viesmīlību Pasaules reliģiju kursā intelektuāli un gastronomiski baudītajos semināros viņa mājā Torņakalnā. Manas mokas ar ebreju valodu un neatkārtojamais J. Sīkstulis ir atsevišķs stāsts. Tāpat R. Feldmanis tandēmā ar P. Žibeiku. Ar L. Taivānu jau ģeopolitisku jautājumu sakarā aizvien sazināmies un pačalojam, tiekoties diplomātijas kuluāru pieņemšanās. Protams, arī visas četras lēdijas, kas mums iedzina angļu valodu tā, ka aizvien par maz neliekas.

„Izstiepts” notikums varētu būt feminisms jeb manas attiecības ar to, un fakultātei tajā ir ievērojama loma. Diemžēl ne labākajā nozīmē. Bet atkal – Skaidrīte, kas tolaik vēl bija Bikova, bet jau drīz – Gūtmane, nebija man tā tuvākā priekšmeta pasniedzēja, bet starp citām lietām viņa reiz auditorijai ieteica padomāt, kādas un cik ne-nozares grāmatas mēs katrs pēdējos trīs gados esam lasījuši. Man tāda nebija bijusi neviena.

Kaut kā tas nostrādāja, un, līdz ar mēģinājumiem nepārspīlēti un tomēr iedzīt nokavēto, manās rokās nāca Agates Nesaules Sieviete dzintarā. Vēl vēlāk jau Luterāņa gados iepazinos ar Ausmu Cimdiņu un vēl dažām literāru un intelektuālu aprindu dāmām, kas kvalificējās feminisma kategorijā un ar kurām mums izvērsās ļoti konstruktīvas sarunas. A. Nesauli izdevās apciemot un intervēt jau kā emeritētu sieviešu studiju profesori arī viņas mājā Medisonā, Viskonsinā.

Pa vidu visam šim itin polemiskā brīdī man pat ir gadījies ekskluzīvā vīru sabiedrībā (un no visas sirds) teikt, ka es esmu feminists. Whatever it means un lai ko par to domātu pašas feministes.

Lūk, un nu TF darbiniece, literāte un kvēla cīnītāja par visādām smalkām lietām izdod savu jauno grāmatu ar apakšvirsrakstu Ardievas feminismam, bet es, pēc TF toreizējiem un gan jau arī pašreizējiem liberālajiem kritērijiem hiperkonservatīvs un anahronisks stagnāts, nekādas ardievas šim cienījamajam domas strāvojumam teikt negrasos. Zināmā mērā, arī pateicoties TF.

Labi, lai būtu arī viens konkrēts anekdotisks gadījums. Jau minētās četras lēdijas (varbūt ar vienu pielaidīgāku izņēmumu) ne savā starpā, ne ar saviem studentiem nesarunājās latviski – nekad. Šķiet, uz otrā kursa beigām (Vai pirmā? Neatminos, kad pārvācāmies) rindā pēc pusdienām blakus esošās kristīgās ģimnāzijas ēdnīcā viena no viņām – Diāna – mani uzrunāja. Es cieši skatījos viņā, tomēr nesapratu nevienu vārdu no viņas teiktā. Sajūta diezgan... psihodēliska. Sakoncentrējos un mēģināju saprast, kas te vispār notiek. Izrādās – viņa mani bija uzrunājusi latviski!

Šo dāmu un citu kungu un dāmu konsekventais profesionālisms un pedagoģijas ģēnijs (labākajā grieķu nozīmē) noteikti ir tas, kas manī atstājis vissiltākās jūtas pret fakultāti. Vien šādu jūtu vadīts pavisam nesen Īrijas vēstnieka rīkotā pieņemšanā uzrunāju vienu no mūsu lēdijām, Anitu Načisčoni, lai draudzīgi pateiktos par tiem gadiem. Saprotams, ka viņa man atbildēja angliski (BRITU angliski), un es tūdaļ pārgāju uz šo mūsu valodu.